Vai vāji autortiesību likumi palīdzēja Vācijai panākt Lielbritāniju?

Jaunā, vācu ekonomista Ekharda Hofnera piedāvātā, teorija, kas apspriež autortiesību likumu guvumus un zudumus, un ir sacēlusi ažiotāžu starp jurisprudences vēsturniekiem. Hofners apgalvo, ka tikpat kā vispār neeksistējošie astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta autortiesību likumi, esot atbildīgi par Gründerzeit – milzīgo ekonomiskās izaugsmes vilni, kādu Vāczeme piedzīvoja deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē.

Neticams lasāmā materiāla daudzums, aptuveni 14 tūkstoš publikāciju, kļuva pieejams vāciešiem ap astoņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lielāko daļu lasāmā izplatīja plaģiātisti – izdevniecības, kurām nebija pamata baidīties no autortiesību pārkāpumu tiesām. Vācu publikai kļuva pieejams milzīgs lētu grāmatu tirgus, kādas tie nevarētu atļauties iegādāties, ja tiktu maksāts honorārs to autoriem. Turklāt tās nebija tikai filozofijas un daiļliteratūras grāmatas, bet iekļāva arī neskaitāmas fizikas, ķīmijas, bioloģijas un tērauda ražošanas tēmas. Pēdējā no tām izrādījās sevišķi nozīmīga valstī, kas grasījās iedarbināt vienu no veiksmīgākajām industriālajām revolūcijām vēsturē.

Turpretī Lielbritānijā, šajā laikā, tika publicēti tikai aptuveni tūkstoš izdevumu gadā. Esot spēkā spēcīgākiem autortiesību likumiem, Londonas izdevēji guva lielāku peļņu, publicējot ierobežotas tirāžas grāmatas. Savukārt britu publika cieta no ievērojami lielāka lasāmā materiāla deficīta, un, pat pieejamajiem izdevumiem esot krietni dārgākiem, kā Vācijā, bija pārsvarā paļāvās uz viduslaiku informācijas aprites metodēm – baumām. Hofners uzskata, ka tieši šis hroniski vājais grāmatu tirgus, bija viens no iemesliem, kādēļ Lielbritānija zaudēja savu handikapu, ar kādu tā uzsāka astoņpadsmito gadsimtu.

Lielbritānijas autortiesību likums tika izdots vēl 1710. gadā, kad Londonas grāmatu tirgoņi un autori pieprasīja reformas šajā sfērā. Autortiesību kustības priekšgalā bija rakstnieks, grāmatu izdevējs un romāna Robinsons Krūzo autors Daniels Defo, kurš uzstāja, ka cita vīra kopiju zagšana ir tikpat nekrietns solis kā svešu sievu izguldīšana un svešu namu izsaimniekošana. Autortiesību īpašnieki, līdzīgi kā tas ir šodien, uzstājās, ka pirātisms apdraud darba vietas. To centieni vainagojās ar parlamenta izstrādāto likumprojektu, kas autoriem paredzēja 14 gadu ilgstošas legālas īpašuma tiesības uz to gara darbu izdotajām kopijām. Uz šā likumprojekta pamata autoriem pienācās honorārs no katra pārdotā eksemplāra.

Runājot par deviņpadsmitā gadsimta Vāczemi, vēsturnieki atsaucās uz vāciski runājošajām centrālās Eiropas valstīm, kuras 1871. gadā, pēc Franko-Prūšu kara, apvienojās vienā valstī. Prūsija, kas bija šā reģiona spēcīgākā vara, pieņēma autortiesību likumu 1837. gadā, bet, pārējās vācu valstīs, tas nedarbojās.

Salīdzinot Vāciju un Lielbritāniju, atšķirības autortiesību likumā un tā sekas, ir acīmredzamas un nav nekādu šaubu, ka deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā, Vācijas industriālā izaugsme bija straujāka. Tomēr tāda tā bija arī daudzām citām valstīm, tai skaitā tādām valstīm kā Austrālija un Kanāda, kuru ekonomika un likumdošana, bija cieši saistītas ar Lielbritāniju, un tajās darbojās britu stingrais autortiesību likums.

Iespējams, ka Hofners, savā teorijā, cenšas izskaidrot pārāk daudz un lielus vēsturiskus notikumus, balstoties uz pārāk maznozīmīgiem faktoriem. Ir skaidrs, ka brīvā autortiesību likuma ietekmē, vāciešiem radās iespēja tikt pie lēta intelektuālā īpašuma, un ir pilnīgi iespējams, ka šīs zināšanas bija svarīga gaidāmās vācu industriālās revolūcijas sastāvdaļa. Tomēr ir apšaubāms, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vairākas valstis 19. gadsimtā apsteidza Lielbritāniju ekonomiskajā izaugsmē.