Senās Grieķijas likumi

Tiek plaši uzskatīts, ka tieši uz Senās Grieķijas legālās sistēmas balsto mūsdienu tiesiskuma sistēmām. Kas tieši ir seno grieķu veiksmīgās jurisprudences sistēmas pamatā?

Starp 1200. un 600. gadu p.m.ē. Senajā Grieķijā nebija oficiālu likumu. Šim laikam posmam tipiski bija, ka iedzīvotāji paši savām rokām sprieda pār saviem pāridarītājiem, atkarībā no katra iespējām un taisnīguma izpratnes, kas nereti beidzās ar asins izliešanu. Šādā vidē valdīja atriebības un zobs pret zobu princips, slepkavības upura ģimenei nogalinot sava tuvinieka nāvē aizdomās turēto. Tā kā Senā Grieķija sastāvēja no vairākām pilsētvalstīm, nebija viena valdnieka, kas valdītu pāri visām grieķu zemēm, tā vietā katrai provincei bija savi vietējie valdnieki. Aristotelis tās iedalīja četrās kategorijās: monarhijās, oligarhātos, tirānijās un demokrātijās.

Monarhijas, tāpat kā mūsdienās, bija zemes, kurās valdīja karaļi. Vēlīnajā bronzas laikmetā visām grieķu pilsētvalstīm bija karaļi, bet pēc Mikēnijas piļu iznīcināšanas 13. gadsimtā pirms mūsu ēras, šāda iekārta zaudēja savu popularitāti. Turpmākajos gadsimtos izplatījās oligarhijas, kurās aristokrāti valdīja pār nabadzīgajiem ar savas bagātības palīdzību. Ap 8. gadsimtu pirms mūsu ēras, vairākus oligarhus, ar nabadzīgo šķiru palīdzību, gāza tirāni. Šajā periodā, precīzāk 621. gadā p.m.ē., tirāns Drako izstrādāja pirmo Senās Grieķijas likumu kodeksu un кредит онлайн. Drakoniskais likumu krājums tika uzskatīts par ļoti bargu, bet bija visai veiksmīgs. Vēlāk valdnieks Solons papildināja šo likumu krājumu. 510. gadā p.m.ē. Atēnas radīja pirmo demokrātisko valdību, kas drīz kļuva par populārāko valdīšanas veidu visā Grieķijā. Grieķu demokrātijā likumus pieņēma balsojot, tomēr balsstiesības nepienācās visiem. Sievietes, vergi, bērni un ārzemnieki, ieskaitot citu Grieķijas pilsētvalstu pilsoņus, nedrīkstēja balsot.

Apsūdzības, gan kriminālās graphai, gan civilās dikai, varēja izvirzīt katrs pilsonis. Izplatīti noziegumi Senajā Grieķijā bija slepkavības, zādzības un uzbrukumi. Līdzīgi kā senos ēģiptiešus, grieķus no noziegumiem visvairāk atturēja bailes no dienu soda. Grieķi bija pārliecināti, ka likumu pārkāpšana sadusmo dievus, kuri dusmās uzsūtīs tiem un to ģimenēm nelaimi. Valdīja uzskats, ka par īpaši smagu noziegumu, dievu sods līs pāri visai pilsētai.

Vīriešu pasargātie noziegumi visbiežāk tika sodīti naudas sodiem, nevis miesas sodiem. Turpretī noziegušās sievietes un vergi tika sodīti fiziski, ar pēršanu vai nomētāšanu akmeņiem. Ekstrēms šādas bardzības piemērs ir sods, kāds tika paredzēts sievietēm, kuras pārkāpa aizliegumu skatīties Olimpiskās Spēles. Saskaņā ar Senās Grieķijas likumiem, par šādu pārkāpumu pienācās iegrūšana dziļā aizā. Turpretī vīriešiem piespriežamo sodu bardzība bija atkarīga no pastrādātā pārkāpuma nozīmības. Zagļiem bija jāatmaksā upurim divkāršā vērtībā, slepkavas un nolaupītāji tika sodīti ar nežēlīgiem nāves sodiem. Cietumsodu vietā grieķi sodīja vainīgo ar pilsonības atņemšanu un izraidīšanu no pilsētvalsts.

Atēniešu likumi neparedzēja nozīmīgu sieviešu lomu sabiedrībā. Politiski tās uztvēra tāpat kā vergus, tā kā tām bija liegtas balsstiesības un citas demokrātiskās procesijas. Katrā to dzīves posmā, grieķu sievietes kontrolēja viņu ģimeņu vīrieši. No pilsētvalstīm dzīvojošajām sievietēm tika sagaidīta mājas darbu veikšana un, vēlams vīriešu dzimuma, bērnu laišana pasaulē un audzināšana. Dažas sievietes vadīja nelielus veikalus un, pretēji sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, tirgojās ar tādām precēm kā smaržas, vilna un garšaugi.