Dīvainākās tiesas prāvas

Mūsdienu demokrātijas un brīvības dzimtenē ASV gadā tiek tērēts 200 miljardu dolāru nodokļu maksātāju naudas civiltiesu rīkošanā, bet 60% šo tiesu ir vieglprātīgas un ierosinātas dēļ nepilnībām likumdošanā. Turklāt šādas tiesas nav raksturīgas tikai Savienotajām Valstīm, bet visai pasaulei un šīs ir dīvainākās no tām.

Ķīnā kāds vīrs iesūdzēja tiesā savu sievu pēc tam, kad tā laida pasaulē, viņaprāt, pārāk neglītu bērnu. Tā kā abi laulātie ir ļoti izskatīgs pāris, vīrs uzskatīja, ka neglītais pēcnācējs esot neapgāžams pierādījums tam, ka viņa sieva viņu ir krāpusi ar kādu citu un ļoti neglītu vīrieti. Tiesas laikā sieva atklāja, ka, pirms abu iepazīšanās ar vīru, viņa ieguldījusi vairāk, kā simttūkstoš dolāru plastiskajās operācijās, ko iepriekš bija no tā slēpusi. Tā kā bērnu izskatu ietekmē ģenētiskais izskats, nevis ar nedabīgiem līdzekļiem panākts, tas izskaidroja kādēļ pāra atvase ir negaidīti neglīta. Nepatīkami pārsteigtais vīrs šķīrās no sievas un iesniedza atkārtotu sūdzību, uzskatot, ka sieva viņu aprecējusi ar mānu. Apbrīnojami, bet Ķīnas tiesa atzina prasību par pamatotu un piespieda šķirtajai sievai apmaksāt vīra morālos kaitējumus 120 tūkstošu dolāru apmērā.

Kāda izraēliete iesniedza tiesā prasību pret televīzijas staciju, par materiālo zaudējumu, kas radušies kļūdainas laika prognozes dēļ, piedzīšanu. Šajā televīzijas kanālā pārraidītās laika ziņas solīja siltu un saulainu dienu, tomēr šajā dienā lija stiprs lietus. Sievietes prasība balstījās uz to, ka kļūdainās prognozes ietekmē, viņa saģērbās viegli un saulainiem laikapstākļiem piemēroti, kā rezultātā viņa salija, pieķēra gripu, zaudēja darba spējas uz nedēļu un iztērēja līdzekļus zālēm. Tiesa atzina, ka televīzijas stacijai ir jāsedz zaudējumi tūkstoš dolāru apmērā.

Citu absurdu tiesas prāvu uzsāka Rolfs Ēdens, 81 gadu vecs vācu pleibojs, kurš, apsūdzēja 19 gadīgu sievieti, diskriminācijā pret senioriem, vai eidžismā, jo tā ir atteikusies pārgulēt ar veco vīru. Pēc kopīga randiņa abi nokļuvuši Ēdena dzīvoklī, kur viņa ir atteikusies ar viņu pavadīt nakti, atteikumu pamatojot ar viņa sirmo vecumu.

Kanādas likumi ļauj privātpersonām pieprasīt teritorijas, parasti kāda neapdzīvota zemes gabala valsts ziemeļos, kas nepieder nevienai citai personai, īpašuma tiesības, parasti, pamatojot, kādēļ tās būtu labākās un godīgākās īpašniekiem. Tomēr kāda Kvebekas iedzīvotāja mērķi sniedzās daudz tālāk par neapgūtām teritorijām aiz polārā loka un viņš pieprasīja, lai Kanādas tiesa atzīst planētas Marsu, Jupiteru un visus to mēnešus par viņa privātīpašumu. Tiesnesis, kura pilnvarās neietilpa Saules sistēmas pārdalīšana, ne tikai nekavējoties noraidīja šo ieceri, bet arī aizliedza prasītājam iesniegt jaunas prasības tiesā, bez zvērināta tiesneša parakstītas pilnvaras.

Kādam Maķedonijas biškopim tā piegriezās, ka lācis, kārodami pēc medus, regulāri iznīcina viņa bišu stopus, ka viņš meklēja risinājumu problēmai ar tiesas palīdzību. Maķedonietis tiesai skaidroja, ka viņš centies savu medu aizsargāt ar visdažādākajiem paņēmieniem ieskaitot lāča biedēšanu ar skaļu mūziku un gaismām, bet viss esot izrādījies veltīgi. Viņš iesniedza prasību pret lāci, pieprasot segt zaudējumus 2700 dolāru apmērā, kuru tiesa arī apmierināja, par spīti tam, ka apsūdzētais neieradās uz sēdi. Notiesātais lācis vēl joprojām nav samaksājis piespriesto sodu.

Vai vāji autortiesību likumi palīdzēja Vācijai panākt Lielbritāniju?

Jaunā, vācu ekonomista Ekharda Hofnera piedāvātā, teorija, kas apspriež autortiesību likumu guvumus un zudumus, un ir sacēlusi ažiotāžu starp jurisprudences vēsturniekiem. Hofners apgalvo, ka tikpat kā vispār neeksistējošie astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta autortiesību likumi, esot atbildīgi par Gründerzeit – milzīgo ekonomiskās izaugsmes vilni, kādu Vāczeme piedzīvoja deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē.

Neticams lasāmā materiāla daudzums, aptuveni 14 tūkstoš publikāciju, kļuva pieejams vāciešiem ap astoņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lielāko daļu lasāmā izplatīja plaģiātisti – izdevniecības, kurām nebija pamata baidīties no autortiesību pārkāpumu tiesām. Vācu publikai kļuva pieejams milzīgs lētu grāmatu tirgus, kādas tie nevarētu atļauties iegādāties, ja tiktu maksāts honorārs to autoriem. Turklāt tās nebija tikai filozofijas un daiļliteratūras grāmatas, bet iekļāva arī neskaitāmas fizikas, ķīmijas, bioloģijas un tērauda ražošanas tēmas. Pēdējā no tām izrādījās sevišķi nozīmīga valstī, kas grasījās iedarbināt vienu no veiksmīgākajām industriālajām revolūcijām vēsturē.

Turpretī Lielbritānijā, šajā laikā, tika publicēti tikai aptuveni tūkstoš izdevumu gadā. Esot spēkā spēcīgākiem autortiesību likumiem, Londonas izdevēji guva lielāku peļņu, publicējot ierobežotas tirāžas grāmatas. Savukārt britu publika cieta no ievērojami lielāka lasāmā materiāla deficīta, un, pat pieejamajiem izdevumiem esot krietni dārgākiem, kā Vācijā, bija pārsvarā paļāvās uz viduslaiku informācijas aprites metodēm – baumām. Hofners uzskata, ka tieši šis hroniski vājais grāmatu tirgus, bija viens no iemesliem, kādēļ Lielbritānija zaudēja savu handikapu, ar kādu tā uzsāka astoņpadsmito gadsimtu.

Lielbritānijas autortiesību likums tika izdots vēl 1710. gadā, kad Londonas grāmatu tirgoņi un autori pieprasīja reformas šajā sfērā. Autortiesību kustības priekšgalā bija rakstnieks, grāmatu izdevējs un romāna Robinsons Krūzo autors Daniels Defo, kurš uzstāja, ka cita vīra kopiju zagšana ir tikpat nekrietns solis kā svešu sievu izguldīšana un svešu namu izsaimniekošana. Autortiesību īpašnieki, līdzīgi kā tas ir šodien, uzstājās, ka pirātisms apdraud darba vietas. To centieni vainagojās ar parlamenta izstrādāto likumprojektu, kas autoriem paredzēja 14 gadu ilgstošas legālas īpašuma tiesības uz to gara darbu izdotajām kopijām. Uz šā likumprojekta pamata autoriem pienācās honorārs no katra pārdotā eksemplāra.

Runājot par deviņpadsmitā gadsimta Vāczemi, vēsturnieki atsaucās uz vāciski runājošajām centrālās Eiropas valstīm, kuras 1871. gadā, pēc Franko-Prūšu kara, apvienojās vienā valstī. Prūsija, kas bija šā reģiona spēcīgākā vara, pieņēma autortiesību likumu 1837. gadā, bet, pārējās vācu valstīs, tas nedarbojās.

Salīdzinot Vāciju un Lielbritāniju, atšķirības autortiesību likumā un tā sekas, ir acīmredzamas un nav nekādu šaubu, ka deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā, Vācijas industriālā izaugsme bija straujāka. Tomēr tāda tā bija arī daudzām citām valstīm, tai skaitā tādām valstīm kā Austrālija un Kanāda, kuru ekonomika un likumdošana, bija cieši saistītas ar Lielbritāniju, un tajās darbojās britu stingrais autortiesību likums.

Iespējams, ka Hofners, savā teorijā, cenšas izskaidrot pārāk daudz un lielus vēsturiskus notikumus, balstoties uz pārāk maznozīmīgiem faktoriem. Ir skaidrs, ka brīvā autortiesību likuma ietekmē, vāciešiem radās iespēja tikt pie lēta intelektuālā īpašuma, un ir pilnīgi iespējams, ka šīs zināšanas bija svarīga gaidāmās vācu industriālās revolūcijas sastāvdaļa. Tomēr ir apšaubāms, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vairākas valstis 19. gadsimtā apsteidza Lielbritāniju ekonomiskajā izaugsmē.