Likums un kārtība Senajā Ēģiptē

Senā Ēģipte bez šaubām ir fascinējoša valsts, bet cik daudz mums ir zināms par šās sabiedrības likumiem un kā tos var salīdzināt ar citām vēsturiskajām un modernajām tiesu sistēmām?

Sākotnēju līdzību var saskatīt nekavējoties, varas piramīdas virsotnē atradās faraons. Līdzīgi kā britu monarhu un krievu caru, arī faraonu rokās atradās lielākā likumdošanas vara, kuru ēģiptieši sauca par Ma’at, kas no viņu valodas tulkojas kā patiesība, kārtība un taisnīguma balanss visumā – augstākā labā un ļaunā izpratne. Šis koncepts nodrošināja to, ka visi Senās Ēģiptes sabiedrības locekļi, izņemot vergus, bija vienlīdzīgi likuma priekšā, neatkarīgi no to bagātības, profesijas vai sociālās kārtas. Lai arī Ma’at nodrošināja vienlīdzīgu attieksmi likuma priekšā, citos dzīves aspektos senie ēģiptieši stingri sekoja sociālo slāņu hierarhijai. Kad sods tika piemērots kādam idivīdam, to izcieta arī visa par vainīgu atzītā ģimene. Ma’at ir arī ēģiptiešu labuma, patiesības un taisnīguma dieviete, kura tos sagaidīja aizsaulē, savos svaros nosverot to sirdis. Ja sirds bija smagāka par dūjas spalvu, aizgājušā dvēsele tika atdota dvēseļu rijējam Amutam. Bailes no aizsaules tiesas parasti bija pietiekoši, lai atturētu senos ēģiptiešus no ļaunuma, bet rūdītākiem noziedzniekiem ar dievu sodu vien bija par maz.

Tiesu sistēma nebija atdalīta no Ēģiptiešu valdības. Nebija tiesas namu un tiesnešu. Seno ēģiptiešu valodā nav pat vārda, kas nozīmētu tiesnesis. Ir atrasti atsevišķi Senās Ēģiptes rakstīti likumi, tomēr vēsturnieki uzskata, ka nozieguma vaina un sods tika nolemta, balstoties uz veselā saprāta paņēmienu, katru gadījumu izskatot atsevišķi. Tāpat tiek uzskatīts, ka senie ēģiptieši labprātīgi risināja problēmas bez valsts iejaukšanās, risinot konfliktsituācijas ar tuvākās kopienas vecāko gudrību. Tikai tad, ja taisnīgums netika rasts savā starpā, ēģiptieši vērsās pie valsts vecāko padomes, kas tika saukti par Kenbet.

Senajā Ēģiptē bija piecas izteiktas pretlikumīgu rīcību kategorijas:

  • kulta noziegumi kā zaimošana, zagšana no tempļa, svētvietu apgānīšana;
  • ekonomiski noziegumi kā tirgoņu svaru, zemes gabalu robežu ļaunprātīga manipulācija;
  • krimināli noziegumi kā zādzības un slepkavības;
  • nodarījumi bāreņiem kā to pabalsta piesavināšanās, fiziska iespaidošana, bada izraisīšana;
  • morālo un sociālo vērtību pārkāpšana kā melošana, krāpšana, patiesības ignorēšana, nesavaldība un muļķību runāšana.

Par pašiem smagākajiem nodarījumiem tika uzskatīta kapeņu laupīšana un darbības pret faraonu un valsti.

Lai arī ir saglabājušies tikai nedaudzi Senās Ēģiptes kriminālo procesiju ieraksti, ir zināms, ka seno ēģiptiešu noziedzniekiem piesprieda pēršanu, kaunināšanu, izraidīšanu, kropļošanu un dažādus nāves sodus, kuru nežēlība bija atkarīga no vainīgā sociālās šķiras. Salīdzinot ar citām senajām civilizācijām, nāves sodi bija ļoti rets soda mērs Senajā Ēģiptē. Tas ir tādēļ, ka tikai paši nopietnākie nodarījumi tika sodīti ar dzīvības atņemšanu, bet citi spriedumi, lai arī atstāja vainīgo dzīvu, atņēma viņam jebkādas izredzes uz labvēlīgu dzīvi aizsaulē. Senajiem ēģiptiešiem kā ļoti reliģiozai sabiedrībai, tas bija pats bargākais sods.

Ir pārsteidzoši cik daudz mūsdienās ir zināms par šīs senās civilizācijas likumu sistēmu, un tas ir pateicoties ēģiptiešu stingrajai birokrātijai un ierakstu glabāšanas tradīcijām. Kamēr ēģiptiešu likumu sistēmas ir palikušas grieķu un romiešu inovatīvo likumu ēnā, tie lielā mērā bija taisnīgāki pret zemāko šķiru pārstāvjiem un risināja juridiskas problēmas saprātīgi, atstājot skarbākos sodus tikai pašiem ļaunākajiem nodarījumiem.