Likums Senajā Romā

Romas likumi attīstījušies vairāk, kā tūkstoš gadu garas jurisprudences gaitā, no Divpadsmit Tabulu krājuma 439. gadā pirms mūsu ēras līdz imperatora Justiāna Corpus Juris Civilis mūsu ēras 529. gadā. Tie kalpoja par kontinentālās Eiropas valstu, daudzas no kurām bija Romas Impērijas kolonijas, likumdošanas pamatu.

Statūti, plebiscīti, senatoru lēmumi, paražas, imperatoru, maģistru vai citu augsti stāvošu ierēdņu edikti visi varēja kalpot par Romas likumu pieņemšanas pamatu. Uzskata, ka pirmie Romas likumi bija Divpadsmit Tabulu krājums. Tabulas nenodrošināja pilnīgu un saskaņotu visu noteikumu vai legālo risinājumu sistēmu visiem iespējamajiem Romas sabiedrības gadījumiem, bet ieteikumus kā būtu jāmaina jau pastāvošie tradicionālie likumi. Tomēr šie ieteikumi nepārklāja visu likuma spektru, tā lielākajai daļai atrunājot civilās procedūras.

No 8. gadsimta p.m.ē. līdz Divpadsmit Tabulu krājumam, romiešu civillikums, kas attiecās tikai uz Impērijas pilsoņiem, bija neattīstīts, pilns formālisma, simbolisma un konservatīvisma, tāpat tas atradās stiprā reliģijas ietekmē. Vēlāk, ap mūsu ēras 286. gadu, kas bija Senās Romas republikāņu periods, tika izdots Lex Aquilia statūts, kas tiek plaši uztverts kā mūsdienu cietušo kompensācijas piedzīšanas likumu. Viens no ievērojamākajiem republikāņu ēras juristiem bija Kvintus Mucius Scevola, kas sarakstīja daudzsējumu traktējumus visiem šī likuma aspektiem.

Republikāņu ērā, līdz Romas tiesu sistēmas birokratizācijai, tiesneši, par kādiem varēja kļūt tikai Romas vīriešu kārtas pilsoņi, bija civilpersonas. Abām pusēm bija kopīgi jāizvēlas tiesnesi, izvēloties to no sava saraksta, ko sauca album idicum. Ja sarakstā neizdevās atrast tiesnesi, kas apmierinātu abas puses, sēdei tika nozīmēts pēdējais saraksta tiesnesis. Vēlāk, pēc birokratizācijas, vairumā civilo un kriminālo tiesu sprieda judekss vai sabiedrībā cienītām personām. Judekss, kopā ar padomniekiem, klausījās juristu argumentos, izskatīja pierādījumus un nolasīja spriedumu.

Senās Romas likumi izskatīja visus iespējamos pārkāpumus, sākot no imperatora atentāta un beidzot ar Tibras upes piesārņošanu. Romas likumi balstījās uz pieciem pamatprincipiem: ikviens atrodas likuma pakļautībā, likumiem jābūt publiski zināmiem, jauni likumi ir racionāli jāizstrādā no vecajiem, sabiedrībai ir jāredz, ka likumi darbojas un visiem jābūt vienlīdzīgiem likuma priekšā. Izplatītākie noziegumi Romā bija laupīšana, zagšana, vergu bēgšana, krāpšana, ļaunprātīga dedzināšana, sacelšanās un slepkavības. Romas pilsēta bija steigas pilna un cieši apdzīvota. Pilsētā dzīvoja gan bagāti romiešu aristokrāti, gan nabadzīgi pilsoņi un vergi. Šādi, izteikta bagātības un nabadzības kontrasta, apstākļi radīja ļoti daudzveidīgu sabiedrību, kurā veidojās socioloģiski un ekonomiski konflikti. Vairums Romas noziegumu tika pastrādāti mantkārības nolūkā.

Noziegumu sodu nolūks bija atturēt iedzīvotājus no likumpārkāpumiem, nevis kā korektīvi līdzekļi. Noziegušos romiešus varēja sodīt ar naudas sodiem, ieslodzījumu, īpašuma konfiskāciju, pilsonības atņemšanu, padzīšanu, spaidu darbiem vai nāvi. Sodu bardzību ietekmēja arī sociālais statuss un vai tie bija vīrieši, sievietes vai vergi. Līdzīgi kā modernajā pasaulē, vērā tika ņemti tādi faktori kā iepriekšējs nodoms, provokācijas, recidīvisms, atrašanās reibumā. Par maznozīmīgākajiem pārkāpumiem sodīja ar pēršanu, naudas sodiem un konfiskāciju, bet smagākajos noziegumos par vainīgiem atzītiem romiešiem draudēja spiedu dalība gladiatoru cīņās un nežēlīgi nāves sodi.