Hammurapi likumu krājums

Babilonijas karalis Hammurapi (plašāka informācija pieejama creditorapido247), kas valdīja no 1792. līdz 1750. gadam p.m.ē., likumu krājums ir ne tikai senākais likumu krājums, kāds mūsdienās ir zināms, bet arī senākais ievērojama garuma teksts, kādu valodniekiem ir izdevies atšifrēt. Likumu krājums valdīja augošās Babilonijas Impērijas iedzīvotāju dzīves dažādus aspektus. Senā Babilonija izveidojās Divupes, Tigras un Eifratas satekas, reģionā, bet Hammurapi nāves brīdī, tā jau pletās gandrīz visas mūsdienu Irākas teritorijas platumā.

Likumu krājumā ir gandrīz 300 likumi, kuros atrunāti tādi subjekti kā slepkavība, uzbrukums, šķiršanās, parāds adoptācija, tirgoņa uzcenojums, lauksaimniecības prakse un alus brūvēšanas jautājumi. Likumkrājums tika uzdrukāts uz 2.25 metru augsta, melna diorīta staba, kas mūsdienās izstādīts Luvrā, Parīzē. 20. gadsimta sākumā, Žaka DeMorgana vadītā arheologu grupa šo stabu atrada Susā, mūsdienu Irānā. Zinātnieki uzskata, ka stabu uz Susu atrada elamiešu valdnieks, kas vēlāk daļu iegravēto likumu izdzēsa un papildināja to ar saviem ierakstiem. Sākotnēji, Hammurapi būtu izstādījis likumu stabu Sipārā, mūsdienu Irākā, visticamāk kādā ievērojamā templī, vai citā babiloniešiem nozīmīgā vietā. Pēc Hammurapi nāves, viņa likumu krājums kļuva par klasiku seno laiku pasaulē. Senie skolotāji un zināšanu glabātāji to pārrakstīja uz māla plāksnītēm, kādu vēlākie atrastie piemēri datējas ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras, gandrīz tūkstošgadi pēc Hammurapi nāves.

Katra likuma pārkāpšana bija jāpierāda tiesā, kuras noslēgumā tika nolasīts likumkrājumam atbilstošs spriedums. Spriedumi patiešām bija skarbi. Nepilno 300 likumu krājumā vairāk, kā 30 pārkāpumus paredzēts sodīt ar nāvi, ieskaitot piļu un tempļu īpašumu zādzības un bēgoša verga slēpšanas gadījumā. Tāpat piespriestie sodi nebija vienlīdzīgi visiem, bet stipri atkarājās no pārkāpēja sociālā statusa. Sodi sekoja principam: Aci pret aci, tikai, ja abi iesaistītie bija līdzīgas sociālās šķiras. Piemēram, ja Babilonijas augstākās šķiras pārstāvja darbību dēļ zemnieks zaudēja redzi, tad pāridarītājam cietošo vajadzēja atlīdzināt ar mārciņu sudraba. Turpretī, ja zemākās šķiras pārstāvis iecirta pļauku kādam no sabiedrības elites, viņu sagaidīja sešdesmit, publiski izpildīti, pātagas cirtieni. Arī sievietes ne vienmēr varēja sagaidīt vienlīdzīgu attieksmi. Likumkrājums paredzēja, ka sievietēm bija jāslīcinās upē, ja uz tām krita pat nepierādāmas neuzticības ēna, lai glābtu vīra godu. Jāsaka, ka likumkrājums atsevišķās instancēs aizsargāja sieviešu intereses, paredzot pabalstus sievām, kuru vīri krituši kaujā vai saņemti gūstā.

Likumi paredzēja sodus ne tikai apsūdzētajiem, bet arī apsūdzētājiem, gadījumā, ja tiem tiesā neizdotos pierādīt pirmo vainu. Piemēram, pirms kādu apsūdzēt slepkavībā, bija jānodrošinās ar neapgāžamiem pierādījumiem, jo likumkrājums paredzēja nāves sodu apsūdzības piestādītājam, reizēs, kad tam nav izdevies pierādīt apsūdzētā nodarījumu. Pēc iespējas, Hammurapi pats lēma tiesu spriedumus, bet, valdnieka prombūtnes vai aizņemtības gadījumos, šī funkcija tika uzticēta tiesnešiem. Loģiski, ka paša Hammurapi spriedums (prestamos rapidos online) bija galīgs un nepārsūdzams, bet, ja tika nolemts, ka kāds no viņu aizstājošajiem tiesnešiem lēmis netaisnīgi, tad tam bija divpadsmitkārtīgi jāatmaksā piespriestais sods.

Vēsturnieki uzskata, ka likumu stabs, kas tiek glabāts Luvrā, diez vai ir bijis pilnīgs likumprojekts modernā izpratnē. Tajā netiek atrunāti visas strīdīgās situācijas, kādas būtu aktuālas Senās Babilonijas sabiedrībā.