Negatīvas atsauksmes reti veicina pozitīvas pārmaiņas

Uzņēmumos tik ļoti praktizētās atsauksmju sniegšanas par darba ņēmēju panākumiem un darba veiktspēju, it īpaši, ar uzsvaru uz negatīvo lieto norādīšanu, izrādās var nebūt tik efektīvas apstākļu mainīšanai uz pozitīvo pusi, kā pierasts domāt. Kāds nesen veikts pētījums atklāja, ka negatīvu atsauksmju sniegšana un pikavippi yöllä reti veicina pozitīvas pārmaiņas darba veicējos.

Kāds Hārvarda Biznesa skolas doktorants, Pols Grīns, un divi viņa kolēģi, veica pētījumi par pamatu ņemot korporatīvos uzņēmumus un tajos izmantoto atgriezeniskās saites jeb atsauksmju sniegšanas ikgadējo procesu. Pētnieku analīze parādīja, ka kolēģu kritiskie novērtējumi nošķīra šo atsauksmju saņēmējus no to sniedzējiem, radot darbiniekos vēlmi sadarboties kopā tikai ar tiem cilvēkiem, kuri viņiem potenciāli spēs sniegt daudz pozitīvākus novērtējumus un darba pārskatus. Pētījumā tika secināts, ka negatīvas atsauksmes reti noved pie jebkādiem uzlabojumiem.

Kad cilvēki savā organizācijā saņēma to, ko mēdz saukt par “neapmierinošu atgriezenisko saiti”, viņi centīsies atkāpties no kontakta ar kolēģiem un vadītājiem, kas šādas atsauksmes snieguši, un meklētu jaunas un atšķirīgas attiecības, bieži – pat ārpus uzņēmuma. Un jo vairāk negatīvas atsauksmes darbinieks saņēma, jo tālāk viņš devās, lai meklētu un veidotu jaunus sociālās interaktivitātes tīklus. Pols Grīns kopā ar kolēģiem atkārtoja šo rezultātu laboratorijas pētījumā, kurā pētnieki sniedza atsauksmes, ko it kā snieguši attiecīgā objekta pētījuma partneris, par īsu radošo stāstu, ko viņiem bija jāsacer. Pētnieki novēroja, ka cilvēki, kuri saņēma negatīvas atsauksmes par saviem radošajiem darbiem, mēs atradām, nākamajam uzdevumam jau meklēja jaunu partneri nekā tie, kas saņēma pozitīvas un pacilājošas atsauksmes.

Reālajā uzņēmuma modelī, ja attiecības starp atgriezeniskās saites sniedzēju un saņēmēju bija diskrētas, proti, šiem abiem cilvēkiem nav jāstrādā kopā ikdienā, tad tā persona, kura saņēma negatīvas atsauksmes, parasti vienkārši izzudīs no otras personas sociālajiem tīkliem. Tas var izpausties, ka atsekošana un absolūtas intereses zudums par šī kolēģa ārpus darba aktivitātēm – pikavippi ilman tunnistautumista. Ja darbiniekiem vajadzētu ar šo cilvēku strādāt kopā plecu pie pleca, atsauksmju saņēmējs savā uzņēmumā sāks pievērst uzmanību citiem cilvēkiem, lai sazinātos, dotos kopā pusdienās, pēc darba atpūtā un tamlīdzīgi, lai kompensētu tukšumu, ko viņā radījis cilvēks, kurš sniedzis negatīvo atsauksmi. Viņi sāktu veidot jaunas attiecības pat ar cilvēkiem, kuri atrodami dažādos departamentos vai pat citos birojos. Pētnieki šo fenomenu sauc par “došanos pēc labajām atsauksmēm” vai savas noderības apstiprināšanas. Lai gan negatīvajām atsauksmēm būtu jāpalīdz un jānorāda uz pilnveidošanās iespējām, tās lielākoties tiek uztvertas kā drauds. Došanos pēc labajām atsauksmēm citos medību laukos ir balstīta uz ideju, ka pozitīvam pašvērtējumam ir vajadzīgi sociālie sakari, kas mums palīdz uzturēt šo priekštatu par sevi. Ja mums tie nav pašam par sevi, mēs tos meklēsim citos.

Negatīvas atsauksmes nespēj nodrošināt to attieksmes kopumu, kas mums ir nepieciešams, lai saglabātu pozitīvu priekšstatu pašiem par sevi. Un tā ir atgriezeniskās saites sniegšanas procesa ironija. Izpildes novērtējuma un atsauksmju ideja kopumā uzņēmumos darbojas kā vēlme ļaut izaugt prasmēs un uzlabot kāda pūles, lai viegli izgaismotu jomas un lietas, ko mēs paši par sevi nevaram saredzēt. Mums it kā ir vajadzīga brutāla patiesība par to, kas mums nepadodas, lai zinātu, pie kā ķerties klāt. Pastāv pieņēmums, ka tas, kas motivē cilvēkus sevi uzlabot, ir apzināšanās, ka viņi nav tik labi, kā viņi domā un sevi vērtē. Bet patiesībā šāds novērtējums – tu neesi tik labs, kā mums vajag, tikai liek viņiem meklēt jaunus cilvēkus, kuri tā nedomā.

Personīgās finanses: uzzini kur paliek tava nauda

Vajag ļoti labi izprast sevi, lai saprastu, kāpēc mēs atkal un atkal pieļaujam vienas un tās pašas finansiālās kļūdas. Ceram, ka šis raksts, kas ir veltīts jūsu naudas maka saturam, spēs jums palīdzēt.

Lielākā daļa vīriešu nav apmierināta ar savām attiecībām ar naudu

Vai pamanījāt, ka mēs izmantojām vārdu “attiecības” un credite online, kaut gan runa iet par naudas banknotēm un cipariem jūsu kontā? Personīgās finanses nav žonglēšana ar cipariem, tieši tāpat, kā rūpes par veselību nav tikai plika kaloriju skaitīšana. Patiesība slēpjas tajā, ka nauda, tieši tāpat kā sieviete ir spējīga pamatīgi “aizmiglot smadzenes”.

Psihiatrs stāsta, ka cilvēku smadzenēs visu laiku notiek dialogs ar naudu, par to, cik vērti viņi ir un uz ko ir spējīgi. Nauda, bieži vien, tiek izmantota nefinansiālu mērķu sasniegšanai, piemēram, garastāvokļa vai pašvērtējuma uzlabošanai, cilvēku ietekmēšanai, utt. Katram cilvēkam, dialogā ar naudu, ir savs “finansiālais raksturs”, kas katru reizi nosaka viņu veiksmi vai neveiksmi. Kādi uzskati un pārliecības bojā tavu dzīvi?

Tu pats radi sev problēmas

Jā, baņķieri ir alkatīgi un negodīgi, bet tāds ir viņu darbs! Valdība vienmēr strādā slikti un nekad nedomā par tautu! Darba devēji nav dāsni! Tu vari izpaust savu neapmierinātību cik vien gribi – apkārtējā pasaule no tā nemainīsies!

Padomā labāk, lūk par ko: vēl pavisam nesen, tu pats parakstījies, piemēram, zem hipotekārā kredīta līguma. Ja tu to nebūtu darījis, tad šobrīd tev nebūtu problēmu. Tev vajag visu godīgi izanalizēt un atzīties sev, kādu lomu esi spēlējis, lai veidotos šī situācija. Kamēr cilvēks nav sapratis un atzinis savas kļūdas, viņš turpinās tās atkārtot un radīt sev nepatikšanas.

Tu pats nezini, kā ir veidojušies tavi finansiālie ieradumi

Profesionāļi apgalvo, ka mūsu attieksme pret naudu veidojas agrā bērnībā. Kādreiz, vecāki mums lasa lekcijas par šo tēmu, bet visbiežāk, mēs paši izdarām secinājumus vērojot pieaugušos sev apkārt. Ja tava ģimene ir bijusi nabadzīga un nelaimīga, vai arī credit fara acte, tad tu vari būt pārliecināts, ka laimi var nopirkt par naudu, ja tu dzīvoji bagātā, bet skumjā ģimenē (tēvs visu laiku bija darbā), tad tu vari būt pārliecināts, ka tiekšanās pēc bagātības nes tikai nelaimes. Tās ir tavas bērnības pārliecības, kas mājo zemapziņā un vada tevi visu atlikušo mūžu.

Pacenties atcerēties, ko runāja tavi vecāki par savām algām, bagātību, par to, kā vajag plānot savu ģimenes budžetu. Kādus notikumus, saistībā ar naudu, tu atceries vislabāk? Piemēram, varbūt kaimiņu puikas brauca ar riteni, bet tev tāda nebija? Ko tu juti šajā brīdī? Kā tas varēja iespaidot tavu šī brīža rīcību? Piemēram, ja tavs tēvs visu naudu nospēlēja azartspēlēs, tad tu pat noguldījumu banka vari uzskatīt par kaut ko līdzīgu gājienam uz kazino un tas ir normāli. Profesionāļi apgalvo, ja cilvēks saprot no kurienes ir cēlušies aizspriedumi, tad daudz vieglāk ir strādāt pie to pārvērtēšanas.

Jauna attieksme pret naudu var izmainīt visu

Tātad, tavas attiecības ar naudu, īstenībā, esi veidojis ne jau tu pats. Ja tu to esi sapratis, tad nākamais solis ir izanalizēt un izmainīt savas pārliecības, tagad tām vajag atspoguļot tieši tavas vērtības, bet nevis tās, kuras tu esi saņēmis mantojumā no saviem vecākiem. Mainīt savu uzvedību nenozīmē visu laiku sevi bremzēt, tas nozīmē, ka vajag tikt skaidrībā, kur slēpjas problēma un atbrīvoties no tās uz visiem laikiem.

Vai vāji autortiesību likumi palīdzēja Vācijai panākt Lielbritāniju?

Jaunā, vācu ekonomista Ekharda Hofnera piedāvātā, teorija, kas apspriež autortiesību likumu guvumus un zudumus, un ir sacēlusi ažiotāžu starp jurisprudences vēsturniekiem. Hofners apgalvo, ka tikpat kā vispār neeksistējošie astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta autortiesību likumi, esot atbildīgi par Gründerzeit – milzīgo ekonomiskās izaugsmes vilni, kādu Vāczeme piedzīvoja deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē.

Neticams lasāmā materiāla daudzums, aptuveni 14 tūkstoš publikāciju, kļuva pieejams vāciešiem ap astoņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lielāko daļu lasāmā izplatīja plaģiātisti – izdevniecības, kurām nebija pamata baidīties no autortiesību pārkāpumu tiesām. Vācu publikai kļuva pieejams milzīgs lētu grāmatu tirgus, kādas tie nevarētu atļauties iegādāties, ja tiktu maksāts honorārs to autoriem. Turklāt tās nebija tikai filozofijas un daiļliteratūras grāmatas, bet iekļāva arī neskaitāmas fizikas, ķīmijas, bioloģijas un tērauda ražošanas tēmas. Pēdējā no tām izrādījās sevišķi nozīmīga valstī, kas grasījās iedarbināt vienu no veiksmīgākajām industriālajām revolūcijām vēsturē.

Turpretī Lielbritānijā, šajā laikā, tika publicēti tikai aptuveni tūkstoš izdevumu gadā. Esot spēkā spēcīgākiem autortiesību likumiem, Londonas izdevēji guva lielāku peļņu, publicējot ierobežotas tirāžas grāmatas. Savukārt britu publika cieta no ievērojami lielāka lasāmā materiāla deficīta, un, pat pieejamajiem izdevumiem esot krietni dārgākiem, kā Vācijā, bija pārsvarā paļāvās uz viduslaiku informācijas aprites metodēm – baumām. Hofners uzskata, ka tieši šis hroniski vājais grāmatu tirgus, bija viens no iemesliem, kādēļ Lielbritānija zaudēja savu handikapu, ar kādu tā uzsāka astoņpadsmito gadsimtu.

Lielbritānijas autortiesību likums tika izdots vēl 1710. gadā, kad Londonas grāmatu tirgoņi un autori pieprasīja reformas šajā sfērā. Autortiesību kustības priekšgalā bija rakstnieks, grāmatu izdevējs un romāna Robinsons Krūzo autors Daniels Defo, kurš uzstāja, ka cita vīra kopiju zagšana ir tikpat nekrietns solis kā svešu sievu izguldīšana un svešu namu izsaimniekošana. Autortiesību īpašnieki, līdzīgi kā tas ir šodien, uzstājās, ka pirātisms apdraud darba vietas. To centieni vainagojās ar parlamenta izstrādāto likumprojektu, kas autoriem paredzēja 14 gadu ilgstošas legālas īpašuma tiesības uz to gara darbu izdotajām kopijām. Uz šā likumprojekta pamata autoriem pienācās honorārs no katra pārdotā eksemplāra.

Runājot par deviņpadsmitā gadsimta Vāczemi, vēsturnieki atsaucās uz vāciski runājošajām centrālās Eiropas valstīm, kuras 1871. gadā, pēc Franko-Prūšu kara, apvienojās vienā valstī. Prūsija, kas bija šā reģiona spēcīgākā vara, pieņēma autortiesību likumu 1837. gadā, bet, pārējās vācu valstīs, tas nedarbojās.

Salīdzinot Vāciju un Lielbritāniju, atšķirības autortiesību likumā un tā sekas, ir acīmredzamas un nav nekādu šaubu, ka deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā, Vācijas industriālā izaugsme bija straujāka. Tomēr tāda tā bija arī daudzām citām valstīm, tai skaitā tādām valstīm kā Austrālija un Kanāda, kuru ekonomika un likumdošana, bija cieši saistītas ar Lielbritāniju, un tajās darbojās britu stingrais autortiesību likums.

Iespējams, ka Hofners, savā teorijā, cenšas izskaidrot pārāk daudz un lielus vēsturiskus notikumus, balstoties uz pārāk maznozīmīgiem faktoriem. Ir skaidrs, ka brīvā autortiesību likuma ietekmē, vāciešiem radās iespēja tikt pie lēta intelektuālā īpašuma, un ir pilnīgi iespējams, ka šīs zināšanas bija svarīga gaidāmās vācu industriālās revolūcijas sastāvdaļa. Tomēr ir apšaubāms, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vairākas valstis 19. gadsimtā apsteidza Lielbritāniju ekonomiskajā izaugsmē.