Hammurapi likumu krājums

Babilonijas karalis Hammurapi (plašāka informācija pieejama creditorapido247), kas valdīja no 1792. līdz 1750. gadam p.m.ē., likumu krājums ir ne tikai senākais likumu krājums, kāds mūsdienās ir zināms, bet arī senākais ievērojama garuma teksts, kādu valodniekiem ir izdevies atšifrēt. Likumu krājums valdīja augošās Babilonijas Impērijas iedzīvotāju dzīves dažādus aspektus. Senā Babilonija izveidojās Divupes, Tigras un Eifratas satekas, reģionā, bet Hammurapi nāves brīdī, tā jau pletās gandrīz visas mūsdienu Irākas teritorijas platumā.

Likumu krājumā ir gandrīz 300 likumi, kuros atrunāti tādi subjekti kā slepkavība, uzbrukums, šķiršanās, parāds adoptācija, tirgoņa uzcenojums, lauksaimniecības prakse un alus brūvēšanas jautājumi. Likumkrājums tika uzdrukāts uz 2.25 metru augsta, melna diorīta staba, kas mūsdienās izstādīts Luvrā, Parīzē. 20. gadsimta sākumā, Žaka DeMorgana vadītā arheologu grupa šo stabu atrada Susā, mūsdienu Irānā. Zinātnieki uzskata, ka stabu uz Susu atrada elamiešu valdnieks, kas vēlāk daļu iegravēto likumu izdzēsa un papildināja to ar saviem ierakstiem. Sākotnēji, Hammurapi būtu izstādījis likumu stabu Sipārā, mūsdienu Irākā, visticamāk kādā ievērojamā templī, vai citā babiloniešiem nozīmīgā vietā. Pēc Hammurapi nāves, viņa likumu krājums kļuva par klasiku seno laiku pasaulē. Senie skolotāji un zināšanu glabātāji to pārrakstīja uz māla plāksnītēm, kādu vēlākie atrastie piemēri datējas ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras, gandrīz tūkstošgadi pēc Hammurapi nāves.

Katra likuma pārkāpšana bija jāpierāda tiesā, kuras noslēgumā tika nolasīts likumkrājumam atbilstošs spriedums. Spriedumi patiešām bija skarbi. Nepilno 300 likumu krājumā vairāk, kā 30 pārkāpumus paredzēts sodīt ar nāvi, ieskaitot piļu un tempļu īpašumu zādzības un bēgoša verga slēpšanas gadījumā. Tāpat piespriestie sodi nebija vienlīdzīgi visiem, bet stipri atkarājās no pārkāpēja sociālā statusa. Sodi sekoja principam: Aci pret aci, tikai, ja abi iesaistītie bija līdzīgas sociālās šķiras. Piemēram, ja Babilonijas augstākās šķiras pārstāvja darbību dēļ zemnieks zaudēja redzi, tad pāridarītājam cietošo vajadzēja atlīdzināt ar mārciņu sudraba. Turpretī, ja zemākās šķiras pārstāvis iecirta pļauku kādam no sabiedrības elites, viņu sagaidīja sešdesmit, publiski izpildīti, pātagas cirtieni. Arī sievietes ne vienmēr varēja sagaidīt vienlīdzīgu attieksmi. Likumkrājums paredzēja, ka sievietēm bija jāslīcinās upē, ja uz tām krita pat nepierādāmas neuzticības ēna, lai glābtu vīra godu. Jāsaka, ka likumkrājums atsevišķās instancēs aizsargāja sieviešu intereses, paredzot pabalstus sievām, kuru vīri krituši kaujā vai saņemti gūstā.

Likumi paredzēja sodus ne tikai apsūdzētajiem, bet arī apsūdzētājiem, gadījumā, ja tiem tiesā neizdotos pierādīt pirmo vainu. Piemēram, pirms kādu apsūdzēt slepkavībā, bija jānodrošinās ar neapgāžamiem pierādījumiem, jo likumkrājums paredzēja nāves sodu apsūdzības piestādītājam, reizēs, kad tam nav izdevies pierādīt apsūdzētā nodarījumu. Pēc iespējas, Hammurapi pats lēma tiesu spriedumus, bet, valdnieka prombūtnes vai aizņemtības gadījumos, šī funkcija tika uzticēta tiesnešiem. Loģiski, ka paša Hammurapi spriedums (prestamos rapidos online) bija galīgs un nepārsūdzams, bet, ja tika nolemts, ka kāds no viņu aizstājošajiem tiesnešiem lēmis netaisnīgi, tad tam bija divpadsmitkārtīgi jāatmaksā piespriestais sods.

Vēsturnieki uzskata, ka likumu stabs, kas tiek glabāts Luvrā, diez vai ir bijis pilnīgs likumprojekts modernā izpratnē. Tajā netiek atrunāti visas strīdīgās situācijas, kādas būtu aktuālas Senās Babilonijas sabiedrībā.

Senās Ķīnas likumi

Mūsdienu Ķīnas legālajā sistēmā vēl joprojām atspoguļojas vairākas šīs zemes vēsturiskās kultūras ietekme, kurā dziļi iesakņojušās konfūcisma un daoisma filozofija. Jau kopš pagājušās ēras 11. gadsimta, Ķīnas likumi ir pakāpeniski attīstījušies un tikuši papildināti.

Pamatlikumi, kas saglabājušies cauri lielākajai daļai šīs zemes senās pagātnes, ir savu vecāku cienīšana un padevība valstij. Pārējie likumi laika gaitā ir daudz mainījušies atkarībā no daudzo imperatoru uzskatiem par taisnīgumu. Senajā Ķīnā likumu skaidrošana bija manderīnu, kā sauca svarīgus ierēdņus, pienākums un tie divreiz mēnesī rīkoja šim mērķim paredzētas sapulces. Konfūcijs un viņa ideju turpinātājs Mencijs, laika posmā no sestā līdz trešajam gadsimtam pirms mūsu ēras, izstrādāja džentelmeņa uzvedības kodeksu, kurā tika atrunātas labas manieres, pienācīgi žesti, apģērbi un citas pieklājības normas. Konfūcisms attīstījās morāla haosa laikā, kad kopējas vērtības tika plaši nicinātas un korumpētā valdība bija zaudējusi tautas uzticību. Konfūcijs redzēja cilvēka ideālu, kā ieturētu, bezbailīgu, savaldīgu, kompetentu un brīvu no vardarbības un vulgārisma impulsiem. Konfūcijs uzskatīja, ka lielākais uzsvars jāliek uz prevenciju, atalgojot likumiem paklausīgos un kārtīgos līdzcilvēkus ar cieņu, tā vietā, lai no noziegumu pastrādāšanas atturētu ar pārmērīgi skarbiem sodiem, kas viņa prātā tikai iedrošināja noziedzniekus izvairīties soda. Konfūcisms mācīja, ka sabiedrībai būtu jābūt organizētai un hierarhiskai attiecībās starp pārāko un zemāko pusi kā valdnieku subjektu, vecāku un bērnu, sieviešu un vīriešu attiecībās.

Tomēr pāris gadsimtus pēc Konfūcija nāves, bargā un tirāniskā imperatora Ši Hung Di valdīšanas laikā, tika izstrādāta par legālismu vai faija saukto likumu sistēma. Kuras pamatā bija neparasti nežēlīgi sodi par likumu pārkāpšanu, kādiem, pretēji Konfūcija prevencijas principam, bija jāattur ķīniešus no likuma pārkāpšanas ar soda baiļu palīdzību. Imperators Ši Hung Di reiz ir teicis: Tikai gudrs valdnieks spēj piespriest skarbus sodus arī par maznozīmīgiem noziegumiem. Ja tautieši redzēs, cik nežēlīgi tiek sodīti sīkie noziedznieki, viņu iztēle pati tiem izstāstīs, kāds liktenis sagaida smaga ļaunuma darītājus. Legālisma izpratnē cilvēks savā būtībā bija ļauns un savtīgs un to savaldīt bija iespējams tikai ar drakoniskiem likumiem un bargiem sodiem par to pārkāpšanu. Par mazāk nozīmīgiem pārkāpumiem pienācās publiska pazemošana, kauna zīmju uztetovēšana uz sejas, bet par smagākajiem tika piespriesti kropļošanas vai nāves sodi.

Atšķirībā no daudzām citām senajām civilizācijām, Senajā Ķīnā tiesnesis patstāvīgi veica publisku izmeklēšanu, tā vietā, lai pierādījumu sniegšanu uzticētu advokātiem un prokuroriem.

Senajā Ķīnā sievietes nedrīkstēja strādāt un atradās tēvu, vīru un dēlu pakļautībā. No sievietēm sagaidīja mājas darbu pildīšanu un bērnu audzināšanu. Līdz ar zemo sieviešu sociālo statusu, valsts neizrādīja nekādas pūles tās izglītot. Sieviešu tiesības Senajā Ķīnā bija ļoti ierobežotas, valdot uzskatam, ka tās nav spējīgas būt tikpat gudras kā vīrieši un nekad nevarēs sniegt sabiedrībai nekādu nozīmīgu intelektuālu labu, tādēļ sieviešu izglītībā ieguldītie līdzekļi būtu vien izšķērdība. Sievām ar likumi bija stingri noteikts būt uzticīgām saviem vīriem, kuri tikmēr varēja pieņemt vairākas sievas, ja vien spēja tās uzturēt un uzskatīja, ka no esošajām nesanāks labas mātes.

Senās Indijas likumi

Senās Indijas likumi tika veidoti, sekojot šīs zemes tradīcijām un reliģiozajiem uzskatiem. Pirmās Indijas likumdošanas liecības nāk vēl no vēdu laikiem, bet tiek pieļauts, ka kāda likumu sistēma darbojusies jau bronzas laikmetā un Indas upes ielejas civilizācijā. Indijā ir senas likumu kā filozofisko un reliģisko uzskatu atspulga tradīcijas. Vēdas, Upanišadas un citi hindu reliģiskie teksti, kopā ar indiešu filozofiskajām skolām, un, vēlāk, Džainismu un Budismu, bija auglīga likumu augsne. Sekulārie Indijas likumi plaši variēja starp reģioniem un to valdniekiem. Civilo un kriminālo tiesu sistēmas bija būtiskas valdošo dinastiju varas sastāvdaļas. Lieliskas tiesu sistēmas bija Maurju un Mugālu valdniekiem, kuras vairākos aspektos atgādināja mūsdienu Indijā piekopto civillikuma shēmu.

Vārds hindu sākotnēji nesa etnisku nozīmi, nevis reliģisku. Persieši un Grieķi par hindiem sauca etnisko cilvēku grupu, kas dzīvoja tā laika Indijā un, 13. gadsimtā, šo vārdu izmantoja, lai atšķirtu tā laika musulmaņu un indiešu karalistes. Tagadējo, reliģisko kontekstu vārds ieguva, 19. gadsimtā, kad Indijā valdīja briti, lai atšķirtu Kristietību un vietējo reliģiju un kultūru.

Klasiskais Hindu likums iekļauj plašās, no Vēdu tradīcijām cēlušos, likumu tradīcijas, kas, zināmā mērā, tika piekoptas līdz 1772. gadam, kad briti pārņēma likumdevēju funkcijas savās rokās. Lai saprastu Klasiskos Hindu likumu, tas jāsalīdzina ar modernajiem likumiem. Mūsdienu demokrātijās, likumus izdod tautas ievēlēti pārstāvji, bet to izpildi nodrošina attiecīgas valsts struktūras. Likumdevēji raksta likumus vadoties pēc noteiktas morālo vērtību shēmas, politikas, vēstures, sabiedrības un citiem avotiem. Lai arī, atšķirībā no modernajiem likumiem, Hindu likumus lielā mērā ietekmēja reliģija, tie bija stipri decentralizēti un spēcīgi atšķīrās no reģiona uz reģionu, ņemot vērā milzīgo Indijas kultūras daudzveidību.

Vārds Dharma Sanskritā nozīmē pareizību, pienākumu un likumu. Dharma ir plašāka nozīmē ne kā tā, kādu mēs piešķiram mūsdienu likumiem. Dharma sastāv gan no legāliem, gan reliģiskiem pienākumiem. Tajā nav atrunāti tikai likumi un tiesas sēžu procesi, bet arī plašs spektrs cilvēcīgu aktivitāšu kā rituālā attīrīšanās, personiskā higiēna un apģērbs. Dharma nodrošināja hindus ar kopējām vadlīnijām, kādām jāseko dzīves laikā. Sanskrita rakstus, kurā šie personiskie pienākumi sarakstīti, sauc par Dharmashastra, kas hindu valodā nozīmē taisnīguma dzīsla vai stīga. Ir simtiem biezu Dharmashastra krājumu. Paši svarīgākie ir Apastamba, Gautama, Baudhayana un Vaisistha, tie visi nāk no dažādām Indijas malām un ir sarakstīti laika posmā no sestā līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras. Nav īstas skaidrības, vai pie katra eksemplāra strādājis tikai viens autors, vai tādu grupa. Dharmashastra krājumi atšķiras formātā un struktūrā, un tie parasti ir rakstīti vārsmas formā.

Indijā ir arī ievērojama Islāma likuma vēsturiska ietekme. Pirmie musulmaņi Indijā apmetās mūsu ēras septītā gadsimta sākumā. Vēlāk, arābu tirgoņi ieradās Malabāras krastā, Indijas dienvidos. Arī turku inovācija veicināja Islāmu likumu un tradīciju izplatību vairākos Indijas reģionos. Mugālu impērijas zelta laikmetā 16. gadsimta vidū, daļa mūsdienu Indijas atradās zem Mugālu likumu sistēmas, kuras pamatā bija Islāma likumi.

Likums Senajā Romā

Romas likumi attīstījušies vairāk, kā tūkstoš gadu garas jurisprudences gaitā, no Divpadsmit Tabulu krājuma 439. gadā pirms mūsu ēras līdz imperatora Justiāna Corpus Juris Civilis mūsu ēras 529. gadā. Tie kalpoja par kontinentālās Eiropas valstu, daudzas no kurām bija Romas Impērijas kolonijas, likumdošanas pamatu.

Statūti, plebiscīti, senatoru lēmumi, paražas, imperatoru, maģistru vai citu augsti stāvošu ierēdņu edikti visi varēja kalpot par Romas likumu pieņemšanas pamatu. Uzskata, ka pirmie Romas likumi bija Divpadsmit Tabulu krājums. Tabulas nenodrošināja pilnīgu un saskaņotu visu noteikumu vai legālo risinājumu sistēmu visiem iespējamajiem Romas sabiedrības gadījumiem, bet ieteikumus kā būtu jāmaina jau pastāvošie tradicionālie likumi. Tomēr šie ieteikumi nepārklāja visu likuma spektru, tā lielākajai daļai atrunājot civilās procedūras.

No 8. gadsimta p.m.ē. līdz Divpadsmit Tabulu krājumam, romiešu civillikums, kas attiecās tikai uz Impērijas pilsoņiem, bija neattīstīts, pilns formālisma, simbolisma un konservatīvisma, tāpat tas atradās stiprā reliģijas ietekmē. Vēlāk, ap mūsu ēras 286. gadu, kas bija Senās Romas republikāņu periods, tika izdots Lex Aquilia statūts, kas tiek plaši uztverts kā mūsdienu cietušo kompensācijas piedzīšanas likumu. Viens no ievērojamākajiem republikāņu ēras juristiem bija Kvintus Mucius Scevola, kas sarakstīja daudzsējumu traktējumus visiem šī likuma aspektiem.

Republikāņu ērā, līdz Romas tiesu sistēmas birokratizācijai, tiesneši, par kādiem varēja kļūt tikai Romas vīriešu kārtas pilsoņi, bija civilpersonas. Abām pusēm bija kopīgi jāizvēlas tiesnesi, izvēloties to no sava saraksta, ko sauca album idicum. Ja sarakstā neizdevās atrast tiesnesi, kas apmierinātu abas puses, sēdei tika nozīmēts pēdējais saraksta tiesnesis. Vēlāk, pēc birokratizācijas, vairumā civilo un kriminālo tiesu sprieda judekss vai sabiedrībā cienītām personām. Judekss, kopā ar padomniekiem, klausījās juristu argumentos, izskatīja pierādījumus un nolasīja spriedumu.

Senās Romas likumi izskatīja visus iespējamos pārkāpumus, sākot no imperatora atentāta un beidzot ar Tibras upes piesārņošanu. Romas likumi balstījās uz pieciem pamatprincipiem: ikviens atrodas likuma pakļautībā, likumiem jābūt publiski zināmiem, jauni likumi ir racionāli jāizstrādā no vecajiem, sabiedrībai ir jāredz, ka likumi darbojas un visiem jābūt vienlīdzīgiem likuma priekšā. Izplatītākie noziegumi Romā bija laupīšana, zagšana, vergu bēgšana, krāpšana, ļaunprātīga dedzināšana, sacelšanās un slepkavības. Romas pilsēta bija steigas pilna un cieši apdzīvota. Pilsētā dzīvoja gan bagāti romiešu aristokrāti, gan nabadzīgi pilsoņi un vergi. Šādi, izteikta bagātības un nabadzības kontrasta, apstākļi radīja ļoti daudzveidīgu sabiedrību, kurā veidojās socioloģiski un ekonomiski konflikti. Vairums Romas noziegumu tika pastrādāti mantkārības nolūkā.

Noziegumu sodu nolūks bija atturēt iedzīvotājus no likumpārkāpumiem, nevis kā korektīvi līdzekļi. Noziegušos romiešus varēja sodīt ar naudas sodiem, ieslodzījumu, īpašuma konfiskāciju, pilsonības atņemšanu, padzīšanu, spaidu darbiem vai nāvi. Sodu bardzību ietekmēja arī sociālais statuss un vai tie bija vīrieši, sievietes vai vergi. Līdzīgi kā modernajā pasaulē, vērā tika ņemti tādi faktori kā iepriekšējs nodoms, provokācijas, recidīvisms, atrašanās reibumā. Par maznozīmīgākajiem pārkāpumiem sodīja ar pēršanu, naudas sodiem un konfiskāciju, bet smagākajos noziegumos par vainīgiem atzītiem romiešiem draudēja spiedu dalība gladiatoru cīņās un nežēlīgi nāves sodi.

Muļķīgi likumi

Ja ļaujat savam ēzelim gulēt vannā, uz jums dīvaini skatīsies. Bet, ja ēzeli šādi izguldīsiet atrodoties Arizonā, saskaņā ar šī ASV štata 1924. gadā pieņemto likumu, būsiet noziedznieks. Tuksnešainā Arizona nav vienīgā Amerikas pavalsts, kur mūsdienās ir spēkā novecojuši vai gluži vienkārši dīvaini likumi.

Aļaskā ir aizliegts atrasties alkohola reibumā, atrodoties bārā. Sakarā ar šo likumu, jau iereibusi persona nedrīkst ierasties bārā, lai turpinātu lietot grādīgos dzērienus. Neizprotami un nežēlīgi? Noteikti! Novecojis likums, kas vairs netiek ievērots? Diemžēl, nē – Aļaskas policija turpina sodīt par šādu likuma pārkāpumu.

Domāju, katram ir kāds draugs, kurš aizrāda par pareizu izrunu un gramatiku. Arkanzasā pareizu štata nosaukuma izrunu aizstāv likums. Apkarojamās problēmas sakne ir tāda, ka, izrunājot šī štata nosaukumu vairākos Amerikas dienvidu reģionu akcentos, tas skan kā Arkanzāv, nevis Arkanzas, kā būtu pareizi, runājot vietējā akcentā. Šī nepareizā izruna vietējos tracina tik stipri, ka viņi ir lēmuši ārstēt kļūdaino izrunu vienkārši, piespriežot naudas sodus.

Reizēm tiek pieņemti likumi, kuru dīvainība slēpjas tajā, ka tie ir par pašsaprotamām normām, vai tādām, kuras ir tikpat kā neiespējami pārkāpt, pat tad, ja apzināti censtos. Tieši tāds likums ir pieņemts Čiko pilsētā Kalifornijā, kur kodolieroču pielietošana oficiāli ir atzīta par noziegumu, kas sodāms ar naudas sodu 500 dolāru apmērā. Tā kā pat pēc neliela kodolieroča detonācijas no mazās dienvidu pilsētiņas pāri paliktu tikai atmiņas, nav īsti skaidrs, kur šā likuma pārkāpējam būtu jāvēršas, lai samaksātu soda naudu.

Kad 1948. gadā Konektikutas varas iestādes bija bezspēcīgas, savos centienos, apsūdzēt divus gurķu tirgotājus, kuru piedāvātā produkcija neapmierināja to klientus, dēļ caurumiem šo dārzeņu kvalitātes standartos, tika pieņemts jauns likums, kurš uz visiem laikiem atrisināja gurķu kvalitātes standartu problēmu šajā štatā. Turpmāk, Konektikutas štata robežā, atļauts tirgot tikai tādus gurķus, kuri, tos metot pret cietu virsmu, atlec atpakaļ, nevis pielīp pie tās. Praktiski.

Frenčlikspringsas municipalitāte, Indianas štatā, visu melno kaķu īpašniekiem, katrā piektdienā, kas iekrīt 13. datumā, ir jāuzstāda brīdinoša ierīce – zvaniņš uz savu mīluļu kakliem, lai māņticīgākie pilsētas iedzīvotāji tiktu brīdināti, ja melnītis grasās šķērsot ielu. Šis likums tika pieņemts 1939. gadā, kā līdzeklis pret mentālo slogu, kādu Frenčlikspringsā dzīvojošie izjūtot melno kaķu dēļ, katrā melnajā piektdienā.

Līdz šai dienai, pirms ieņemt valsts ierēdņa vai ievēlētas amatpersonas amatu Kentuki štatā, publiskajiem darboņiem ir ar zvērestu jāapliecina, ka tie nav cīnījušies dueļos ar nāvējošiem ieročiem, vai arī pildījuši sekundanta pienākumus citu personu dueļos.

Strādāt svētdienās Dienvidkarolīnā vēl joprojām aizliedz likums. Tas ir labi tiem, kuriem patīk svētdienās izklaidēties, tomēr cits likums regulē arī to, kādas izklaides ir atļautas. Šajā dienā, Dienvidkarolīnas štatā, ir aizliegts arī dejot.

Aizstāvot sava štata iemītnieku tiesības, Vašingtonas likumdevēji nav aizmirsuši nevienu, ieskaitot sniega cilvēkus. 1991. gadā, tika pieņemts likums, kas aizliedz seskvoču malu medniecību. Likuma pamatā ir uzskats, ka, tā kā nav nekādu vērā ņemamu un neapgāžamu pierādījumu lielpēža eksistencei, ja šāds dzīvnieks tiešām eksistē, tad to rindas pilnīgi noteikti ir pietiekoši retas, lai tam piešķirtu aizsargājamas sugas statusu.

Likums un kārtība Senajā Ēģiptē

Senā Ēģipte bez šaubām ir fascinējoša valsts, bet cik daudz mums ir zināms par šās sabiedrības likumiem un kā tos var salīdzināt ar citām vēsturiskajām un modernajām tiesu sistēmām?

Sākotnēju līdzību var saskatīt nekavējoties, varas piramīdas virsotnē atradās faraons. Līdzīgi kā britu monarhu un krievu caru, arī faraonu rokās atradās lielākā likumdošanas vara, kuru ēģiptieši sauca par Ma’at, kas no viņu valodas tulkojas kā patiesība, kārtība un taisnīguma balanss visumā – augstākā labā un ļaunā izpratne. Šis koncepts nodrošināja to, ka visi Senās Ēģiptes sabiedrības locekļi, izņemot vergus, bija vienlīdzīgi likuma priekšā, neatkarīgi no to bagātības, profesijas vai sociālās kārtas. Lai arī Ma’at nodrošināja vienlīdzīgu attieksmi likuma priekšā, citos dzīves aspektos senie ēģiptieši stingri sekoja sociālo slāņu hierarhijai. Kad sods tika piemērots kādam idivīdam, to izcieta arī visa par vainīgu atzītā ģimene. Ma’at ir arī ēģiptiešu labuma, patiesības un taisnīguma dieviete, kura tos sagaidīja aizsaulē, savos svaros nosverot to sirdis. Ja sirds bija smagāka par dūjas spalvu, aizgājušā dvēsele tika atdota dvēseļu rijējam Amutam. Bailes no aizsaules tiesas parasti bija pietiekoši, lai atturētu senos ēģiptiešus no ļaunuma, bet rūdītākiem noziedzniekiem ar dievu sodu vien bija par maz.

Tiesu sistēma nebija atdalīta no Ēģiptiešu valdības. Nebija tiesas namu un tiesnešu. Seno ēģiptiešu valodā nav pat vārda, kas nozīmētu tiesnesis. Ir atrasti atsevišķi Senās Ēģiptes rakstīti likumi, tomēr vēsturnieki uzskata, ka nozieguma vaina un sods tika nolemta, balstoties uz veselā saprāta paņēmienu, katru gadījumu izskatot atsevišķi. Tāpat tiek uzskatīts, ka senie ēģiptieši labprātīgi risināja problēmas bez valsts iejaukšanās, risinot konfliktsituācijas ar tuvākās kopienas vecāko gudrību. Tikai tad, ja taisnīgums netika rasts savā starpā, ēģiptieši vērsās pie valsts vecāko padomes, kas tika saukti par Kenbet.

Senajā Ēģiptē bija piecas izteiktas pretlikumīgu rīcību kategorijas:

  • kulta noziegumi kā zaimošana, zagšana no tempļa, svētvietu apgānīšana;
  • ekonomiski noziegumi kā tirgoņu svaru, zemes gabalu robežu ļaunprātīga manipulācija;
  • krimināli noziegumi kā zādzības un slepkavības;
  • nodarījumi bāreņiem kā to pabalsta piesavināšanās, fiziska iespaidošana, bada izraisīšana;
  • morālo un sociālo vērtību pārkāpšana kā melošana, krāpšana, patiesības ignorēšana, nesavaldība un muļķību runāšana.

Par pašiem smagākajiem nodarījumiem tika uzskatīta kapeņu laupīšana un darbības pret faraonu un valsti.

Lai arī ir saglabājušies tikai nedaudzi Senās Ēģiptes kriminālo procesiju ieraksti, ir zināms, ka seno ēģiptiešu noziedzniekiem piesprieda pēršanu, kaunināšanu, izraidīšanu, kropļošanu un dažādus nāves sodus, kuru nežēlība bija atkarīga no vainīgā sociālās šķiras. Salīdzinot ar citām senajām civilizācijām, nāves sodi bija ļoti rets soda mērs Senajā Ēģiptē. Tas ir tādēļ, ka tikai paši nopietnākie nodarījumi tika sodīti ar dzīvības atņemšanu, bet citi spriedumi, lai arī atstāja vainīgo dzīvu, atņēma viņam jebkādas izredzes uz labvēlīgu dzīvi aizsaulē. Senajiem ēģiptiešiem kā ļoti reliģiozai sabiedrībai, tas bija pats bargākais sods.

Ir pārsteidzoši cik daudz mūsdienās ir zināms par šīs senās civilizācijas likumu sistēmu, un tas ir pateicoties ēģiptiešu stingrajai birokrātijai un ierakstu glabāšanas tradīcijām. Kamēr ēģiptiešu likumu sistēmas ir palikušas grieķu un romiešu inovatīvo likumu ēnā, tie lielā mērā bija taisnīgāki pret zemāko šķiru pārstāvjiem un risināja juridiskas problēmas saprātīgi, atstājot skarbākos sodus tikai pašiem ļaunākajiem nodarījumiem.

Dīvainākās tiesas prāvas

Mūsdienu demokrātijas un brīvības dzimtenē ASV gadā tiek tērēts 200 miljardu dolāru nodokļu maksātāju naudas civiltiesu rīkošanā, bet 60% šo tiesu ir vieglprātīgas un ierosinātas dēļ nepilnībām likumdošanā. Turklāt šādas tiesas nav raksturīgas tikai Savienotajām Valstīm, bet visai pasaulei un šīs ir dīvainākās no tām.

Ķīnā kāds vīrs iesūdzēja tiesā savu sievu pēc tam, kad tā laida pasaulē, viņaprāt, pārāk neglītu bērnu. Tā kā abi laulātie ir ļoti izskatīgs pāris, vīrs uzskatīja, ka neglītais pēcnācējs esot neapgāžams pierādījums tam, ka viņa sieva viņu ir krāpusi ar kādu citu un ļoti neglītu vīrieti. Tiesas laikā sieva atklāja, ka, pirms abu iepazīšanās ar vīru, viņa ieguldījusi vairāk, kā simttūkstoš dolāru plastiskajās operācijās, ko iepriekš bija no tā slēpusi. Tā kā bērnu izskatu ietekmē ģenētiskais izskats, nevis ar nedabīgiem līdzekļiem panākts, tas izskaidroja kādēļ pāra atvase ir negaidīti neglīta. Nepatīkami pārsteigtais vīrs šķīrās no sievas un iesniedza atkārtotu sūdzību, uzskatot, ka sieva viņu aprecējusi ar mānu. Apbrīnojami, bet Ķīnas tiesa atzina prasību par pamatotu un piespieda šķirtajai sievai apmaksāt vīra morālos kaitējumus 120 tūkstošu dolāru apmērā.

Kāda izraēliete iesniedza tiesā prasību pret televīzijas staciju, par materiālo zaudējumu, kas radušies kļūdainas laika prognozes dēļ, piedzīšanu. Šajā televīzijas kanālā pārraidītās laika ziņas solīja siltu un saulainu dienu, tomēr šajā dienā lija stiprs lietus. Sievietes prasība balstījās uz to, ka kļūdainās prognozes ietekmē, viņa saģērbās viegli un saulainiem laikapstākļiem piemēroti, kā rezultātā viņa salija, pieķēra gripu, zaudēja darba spējas uz nedēļu un iztērēja līdzekļus zālēm. Tiesa atzina, ka televīzijas stacijai ir jāsedz zaudējumi tūkstoš dolāru apmērā.

Citu absurdu tiesas prāvu uzsāka Rolfs Ēdens, 81 gadu vecs vācu pleibojs, kurš, apsūdzēja 19 gadīgu sievieti, diskriminācijā pret senioriem, vai eidžismā, jo tā ir atteikusies pārgulēt ar veco vīru. Pēc kopīga randiņa abi nokļuvuši Ēdena dzīvoklī, kur viņa ir atteikusies ar viņu pavadīt nakti, atteikumu pamatojot ar viņa sirmo vecumu.

Kanādas likumi ļauj privātpersonām pieprasīt teritorijas, parasti kāda neapdzīvota zemes gabala valsts ziemeļos, kas nepieder nevienai citai personai, īpašuma tiesības, parasti, pamatojot, kādēļ tās būtu labākās un godīgākās īpašniekiem. Tomēr kāda Kvebekas iedzīvotāja mērķi sniedzās daudz tālāk par neapgūtām teritorijām aiz polārā loka un viņš pieprasīja, lai Kanādas tiesa atzīst planētas Marsu, Jupiteru un visus to mēnešus par viņa privātīpašumu. Tiesnesis, kura pilnvarās neietilpa Saules sistēmas pārdalīšana, ne tikai nekavējoties noraidīja šo ieceri, bet arī aizliedza prasītājam iesniegt jaunas prasības tiesā, bez zvērināta tiesneša parakstītas pilnvaras.

Kādam Maķedonijas biškopim tā piegriezās, ka lācis, kārodami pēc medus, regulāri iznīcina viņa bišu stopus, ka viņš meklēja risinājumu problēmai ar tiesas palīdzību. Maķedonietis tiesai skaidroja, ka viņš centies savu medu aizsargāt ar visdažādākajiem paņēmieniem ieskaitot lāča biedēšanu ar skaļu mūziku un gaismām, bet viss esot izrādījies veltīgi. Viņš iesniedza prasību pret lāci, pieprasot segt zaudējumus 2700 dolāru apmērā, kuru tiesa arī apmierināja, par spīti tam, ka apsūdzētais neieradās uz sēdi. Notiesātais lācis vēl joprojām nav samaksājis piespriesto sodu.

Vai vāji autortiesību likumi palīdzēja Vācijai panākt Lielbritāniju?

Jaunā, vācu ekonomista Ekharda Hofnera piedāvātā, teorija, kas apspriež autortiesību likumu guvumus un zudumus, un ir sacēlusi ažiotāžu starp jurisprudences vēsturniekiem. Hofners apgalvo, ka tikpat kā vispār neeksistējošie astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta autortiesību likumi, esot atbildīgi par Gründerzeit – milzīgo ekonomiskās izaugsmes vilni, kādu Vāczeme piedzīvoja deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē.

Neticams lasāmā materiāla daudzums, aptuveni 14 tūkstoš publikāciju, kļuva pieejams vāciešiem ap astoņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lielāko daļu lasāmā izplatīja plaģiātisti – izdevniecības, kurām nebija pamata baidīties no autortiesību pārkāpumu tiesām. Vācu publikai kļuva pieejams milzīgs lētu grāmatu tirgus, kādas tie nevarētu atļauties iegādāties, ja tiktu maksāts honorārs to autoriem. Turklāt tās nebija tikai filozofijas un daiļliteratūras grāmatas, bet iekļāva arī neskaitāmas fizikas, ķīmijas, bioloģijas un tērauda ražošanas tēmas. Pēdējā no tām izrādījās sevišķi nozīmīga valstī, kas grasījās iedarbināt vienu no veiksmīgākajām industriālajām revolūcijām vēsturē.

Turpretī Lielbritānijā, šajā laikā, tika publicēti tikai aptuveni tūkstoš izdevumu gadā. Esot spēkā spēcīgākiem autortiesību likumiem, Londonas izdevēji guva lielāku peļņu, publicējot ierobežotas tirāžas grāmatas. Savukārt britu publika cieta no ievērojami lielāka lasāmā materiāla deficīta, un, pat pieejamajiem izdevumiem esot krietni dārgākiem, kā Vācijā, bija pārsvarā paļāvās uz viduslaiku informācijas aprites metodēm – baumām. Hofners uzskata, ka tieši šis hroniski vājais grāmatu tirgus, bija viens no iemesliem, kādēļ Lielbritānija zaudēja savu handikapu, ar kādu tā uzsāka astoņpadsmito gadsimtu.

Lielbritānijas autortiesību likums tika izdots vēl 1710. gadā, kad Londonas grāmatu tirgoņi un autori pieprasīja reformas šajā sfērā. Autortiesību kustības priekšgalā bija rakstnieks, grāmatu izdevējs un romāna Robinsons Krūzo autors Daniels Defo, kurš uzstāja, ka cita vīra kopiju zagšana ir tikpat nekrietns solis kā svešu sievu izguldīšana un svešu namu izsaimniekošana. Autortiesību īpašnieki, līdzīgi kā tas ir šodien, uzstājās, ka pirātisms apdraud darba vietas. To centieni vainagojās ar parlamenta izstrādāto likumprojektu, kas autoriem paredzēja 14 gadu ilgstošas legālas īpašuma tiesības uz to gara darbu izdotajām kopijām. Uz šā likumprojekta pamata autoriem pienācās honorārs no katra pārdotā eksemplāra.

Runājot par deviņpadsmitā gadsimta Vāczemi, vēsturnieki atsaucās uz vāciski runājošajām centrālās Eiropas valstīm, kuras 1871. gadā, pēc Franko-Prūšu kara, apvienojās vienā valstī. Prūsija, kas bija šā reģiona spēcīgākā vara, pieņēma autortiesību likumu 1837. gadā, bet, pārējās vācu valstīs, tas nedarbojās.

Salīdzinot Vāciju un Lielbritāniju, atšķirības autortiesību likumā un tā sekas, ir acīmredzamas un nav nekādu šaubu, ka deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā, Vācijas industriālā izaugsme bija straujāka. Tomēr tāda tā bija arī daudzām citām valstīm, tai skaitā tādām valstīm kā Austrālija un Kanāda, kuru ekonomika un likumdošana, bija cieši saistītas ar Lielbritāniju, un tajās darbojās britu stingrais autortiesību likums.

Iespējams, ka Hofners, savā teorijā, cenšas izskaidrot pārāk daudz un lielus vēsturiskus notikumus, balstoties uz pārāk maznozīmīgiem faktoriem. Ir skaidrs, ka brīvā autortiesību likuma ietekmē, vāciešiem radās iespēja tikt pie lēta intelektuālā īpašuma, un ir pilnīgi iespējams, ka šīs zināšanas bija svarīga gaidāmās vācu industriālās revolūcijas sastāvdaļa. Tomēr ir apšaubāms, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vairākas valstis 19. gadsimtā apsteidza Lielbritāniju ekonomiskajā izaugsmē.