Augļu pirkšana

Pie mums ļoti reti nākas sastapties ar ļoti augstvērtīgas kvalitātes augļiem, proti, ieejot veikalā maija vidū, nav iespējams atrast perfekti nogatavinātu papaju vai mango. Bet tajos brīžos, kad valstīs, no kurām importējam visus augļus, ir pareizā sezona arī mēs varam uzdurties augļiem, kuri garšo lieliski. Bet pirms atnesu mājās augli, kas pilnīgi kūst mutē, tas pareizi ir jāizvēlas veikalā. Tā kā neesam īpaši pieraduši pie eksotiskajiem augļiem, tad bieži vien sanāk vilties veikalā izdarītajās izvēlēs, ne jau viss ir tik slikti- mēs tiešām esam lieliski, lai pareizi izvēlētos zemenes, ķiršus un ābolus, kas sagādā manāmas grūtības siltāku zemju iedzīvotājiem. Pavisam vienkārši mēs no viņiem iegūstam zināšanas kā pareizi izvēlēties tropiskos augļus, kamēr mēs viņiem varam dot lieliskus padomus, kā īstai zemenei būtu jāgaršo vai arī kādam ir jāizskatās no koka noplūktam ābolam (beste høytrykkspyler).

Aprikozes ir iespējams arī audzēt mūsu klimata joslā, bet tas nav pats populārākais ogu veids pie mums. Ja gadās lielā kāre nopirkt aprikozes, tad jāmeklē tādas, kuras ir ļoti smaržīgas, mīkstas, bet ne pārāk mīkstas, ka tās pilnībā saspiestos rokā. Banāni mūsu veikalu plauktos ir pavisam pierasta lieta, bet vēl aizvien reizēm nezinām kā tos pareizi izvēlēties. Galvenais ir saprast, kad tos gribam lietot savā uzturā. Ja banāns tiks patērēts šodien, tad jāmeklē koši dzeltens, bet, ja pēc pāris dienām, tad jāskatās uz zaļākiem, lai, atstājot mājās, tie vēl var paspēt nogatavoties. Ļoti svarīgi ir izvairīties no banāniem, kuri ir saspiest, sasisti vai atdalīti, viņu garša nebūs tā labākā.

Melones ir viens sarežģīts gadījums, ir jāatrod smaržīga ar zeltainu krāsu, nevis zaļu. Bet tas nav viss- ir jāizvairās no augļa ar mīkstām vietām, bet tajā pašā laikā ir jāatrod auglis, kuram “stumbra daļa” ir nedaudz mīksta. Vīģes mūsu plauktos svaigā veidā atrast var ne visu laiku, bet tad, kad tas iespējams, ir vērts savā grozā ielikt tās, kuras ir mīkstas, tām varbūt pleķi vai sasitumi, bet svarīgi ir izvairīties no sausu augļu pirkšanas. Greipfrūtiem jābūt ar gludu, plānu ādiņu un relatīvi smagiem, salīdzinot ar to izmēru. Tiem jābūt diezgan stingriem, bet nedaudz mīkstiem, kad tiem pieskarās. Krāsa ir diezgan mazsvarīga. Līdzīgi kā ar vīnogām, tām jābūt gludām un smagām priekš sava izmēra, salīdzinoši cieši piestiprinātām pie kātiem. Galvenais vīnogu izvēlē ir izvairīties no ogām ar sačervelējušos ādiņu vai brūniem plankumiem (felleski).

Kivi jābūt mīkstiem, bet ne saspiežamiem. Citroni un laimi jāizvēlas balstoties uz to smaržu, kā arī jālūko pēc smagākajiem relatīvi no to lieluma- smagāks auglis nozīmē vairāk sulas iekšpusē. Mango ir ļoti gards auglis, bet ļoti grūti atrast labu mūsu veikalos, bet mango gatavību var noteikt pēc tā, cik tas mīksts un smaržīgs tuvāk pie stumbra. Apelsīni jāizvēlas gluži tāpat kā citroni un laimi, bet jāpievērš uzmanība tam, ka miziņai jābūt gludai, tas pats attiecas uz mandarīniem. Par krāsu var it nemaz nedomāt, tas ir mazsvarīgi. Ananāsiem jābūt smaržīgiem pie stumbra un lapām jāizskatās svaigām. Granātāboliem jābūt smagiem, un plaisas ir laba zīme, ka auglis ir nogatavojies, bet jāpievērš uzmanība, lai plaisās nebūtu pelējuma. Arbūziem jāskan dobji, kad pa tiem uzsit, jābūt salīdzinoši smagiem un jābūt dzeltenai vietai vienā pusē, ar kuru oga atradās uz zemes.

Negatīvas atsauksmes reti veicina pozitīvas pārmaiņas

Uzņēmumos tik ļoti praktizētās atsauksmju sniegšanas par darba ņēmēju panākumiem un darba veiktspēju, it īpaši, ar uzsvaru uz negatīvo lieto norādīšanu, izrādās var nebūt tik efektīvas apstākļu mainīšanai uz pozitīvo pusi, kā pierasts domāt. Kāds nesen veikts pētījums atklāja, ka negatīvu atsauksmju sniegšana un pikavippi yöllä reti veicina pozitīvas pārmaiņas darba veicējos.

Kāds Hārvarda Biznesa skolas doktorants, Pols Grīns, un divi viņa kolēģi, veica pētījumi par pamatu ņemot korporatīvos uzņēmumus un tajos izmantoto atgriezeniskās saites jeb atsauksmju sniegšanas ikgadējo procesu. Pētnieku analīze parādīja, ka kolēģu kritiskie novērtējumi nošķīra šo atsauksmju saņēmējus no to sniedzējiem, radot darbiniekos vēlmi sadarboties kopā tikai ar tiem cilvēkiem, kuri viņiem potenciāli spēs sniegt daudz pozitīvākus novērtējumus un darba pārskatus. Pētījumā tika secināts, ka negatīvas atsauksmes reti noved pie jebkādiem uzlabojumiem.

Kad cilvēki savā organizācijā saņēma to, ko mēdz saukt par “neapmierinošu atgriezenisko saiti”, viņi centīsies atkāpties no kontakta ar kolēģiem un vadītājiem, kas šādas atsauksmes snieguši, un meklētu jaunas un atšķirīgas attiecības, bieži – pat ārpus uzņēmuma. Un jo vairāk negatīvas atsauksmes darbinieks saņēma, jo tālāk viņš devās, lai meklētu un veidotu jaunus sociālās interaktivitātes tīklus. Pols Grīns kopā ar kolēģiem atkārtoja šo rezultātu laboratorijas pētījumā, kurā pētnieki sniedza atsauksmes, ko it kā snieguši attiecīgā objekta pētījuma partneris, par īsu radošo stāstu, ko viņiem bija jāsacer. Pētnieki novēroja, ka cilvēki, kuri saņēma negatīvas atsauksmes par saviem radošajiem darbiem, mēs atradām, nākamajam uzdevumam jau meklēja jaunu partneri nekā tie, kas saņēma pozitīvas un pacilājošas atsauksmes.

Reālajā uzņēmuma modelī, ja attiecības starp atgriezeniskās saites sniedzēju un saņēmēju bija diskrētas, proti, šiem abiem cilvēkiem nav jāstrādā kopā ikdienā, tad tā persona, kura saņēma negatīvas atsauksmes, parasti vienkārši izzudīs no otras personas sociālajiem tīkliem. Tas var izpausties, ka atsekošana un absolūtas intereses zudums par šī kolēģa ārpus darba aktivitātēm – pikavippi ilman tunnistautumista. Ja darbiniekiem vajadzētu ar šo cilvēku strādāt kopā plecu pie pleca, atsauksmju saņēmējs savā uzņēmumā sāks pievērst uzmanību citiem cilvēkiem, lai sazinātos, dotos kopā pusdienās, pēc darba atpūtā un tamlīdzīgi, lai kompensētu tukšumu, ko viņā radījis cilvēks, kurš sniedzis negatīvo atsauksmi. Viņi sāktu veidot jaunas attiecības pat ar cilvēkiem, kuri atrodami dažādos departamentos vai pat citos birojos. Pētnieki šo fenomenu sauc par “došanos pēc labajām atsauksmēm” vai savas noderības apstiprināšanas. Lai gan negatīvajām atsauksmēm būtu jāpalīdz un jānorāda uz pilnveidošanās iespējām, tās lielākoties tiek uztvertas kā drauds. Došanos pēc labajām atsauksmēm citos medību laukos ir balstīta uz ideju, ka pozitīvam pašvērtējumam ir vajadzīgi sociālie sakari, kas mums palīdz uzturēt šo priekštatu par sevi. Ja mums tie nav pašam par sevi, mēs tos meklēsim citos.

Negatīvas atsauksmes nespēj nodrošināt to attieksmes kopumu, kas mums ir nepieciešams, lai saglabātu pozitīvu priekšstatu pašiem par sevi. Un tā ir atgriezeniskās saites sniegšanas procesa ironija. Izpildes novērtējuma un atsauksmju ideja kopumā uzņēmumos darbojas kā vēlme ļaut izaugt prasmēs un uzlabot kāda pūles, lai viegli izgaismotu jomas un lietas, ko mēs paši par sevi nevaram saredzēt. Mums it kā ir vajadzīga brutāla patiesība par to, kas mums nepadodas, lai zinātu, pie kā ķerties klāt. Pastāv pieņēmums, ka tas, kas motivē cilvēkus sevi uzlabot, ir apzināšanās, ka viņi nav tik labi, kā viņi domā un sevi vērtē. Bet patiesībā šāds novērtējums – tu neesi tik labs, kā mums vajag, tikai liek viņiem meklēt jaunus cilvēkus, kuri tā nedomā.

Personīgās finanses: uzzini kur paliek tava nauda

Vajag ļoti labi izprast sevi, lai saprastu, kāpēc mēs atkal un atkal pieļaujam vienas un tās pašas finansiālās kļūdas. Ceram, ka šis raksts, kas ir veltīts jūsu naudas maka saturam, spēs jums palīdzēt.

Lielākā daļa vīriešu nav apmierināta ar savām attiecībām ar naudu

Vai pamanījāt, ka mēs izmantojām vārdu “attiecības” un credite online, kaut gan runa iet par naudas banknotēm un cipariem jūsu kontā? Personīgās finanses nav žonglēšana ar cipariem, tieši tāpat, kā rūpes par veselību nav tikai plika kaloriju skaitīšana. Patiesība slēpjas tajā, ka nauda, tieši tāpat kā sieviete ir spējīga pamatīgi “aizmiglot smadzenes”.

Psihiatrs stāsta, ka cilvēku smadzenēs visu laiku notiek dialogs ar naudu, par to, cik vērti viņi ir un uz ko ir spējīgi. Nauda, bieži vien, tiek izmantota nefinansiālu mērķu sasniegšanai, piemēram, garastāvokļa vai pašvērtējuma uzlabošanai, cilvēku ietekmēšanai, utt. Katram cilvēkam, dialogā ar naudu, ir savs “finansiālais raksturs”, kas katru reizi nosaka viņu veiksmi vai neveiksmi. Kādi uzskati un pārliecības bojā tavu dzīvi?

Tu pats radi sev problēmas

Jā, baņķieri ir alkatīgi un negodīgi, bet tāds ir viņu darbs! Valdība vienmēr strādā slikti un nekad nedomā par tautu! Darba devēji nav dāsni! Tu vari izpaust savu neapmierinātību cik vien gribi – apkārtējā pasaule no tā nemainīsies!

Padomā labāk, lūk par ko: vēl pavisam nesen, tu pats parakstījies, piemēram, zem hipotekārā kredīta līguma. Ja tu to nebūtu darījis, tad šobrīd tev nebūtu problēmu. Tev vajag visu godīgi izanalizēt un atzīties sev, kādu lomu esi spēlējis, lai veidotos šī situācija. Kamēr cilvēks nav sapratis un atzinis savas kļūdas, viņš turpinās tās atkārtot un radīt sev nepatikšanas.

Tu pats nezini, kā ir veidojušies tavi finansiālie ieradumi

Profesionāļi apgalvo, ka mūsu attieksme pret naudu veidojas agrā bērnībā. Kādreiz, vecāki mums lasa lekcijas par šo tēmu, bet visbiežāk, mēs paši izdarām secinājumus vērojot pieaugušos sev apkārt. Ja tava ģimene ir bijusi nabadzīga un nelaimīga, vai arī credit fara acte, tad tu vari būt pārliecināts, ka laimi var nopirkt par naudu, ja tu dzīvoji bagātā, bet skumjā ģimenē (tēvs visu laiku bija darbā), tad tu vari būt pārliecināts, ka tiekšanās pēc bagātības nes tikai nelaimes. Tās ir tavas bērnības pārliecības, kas mājo zemapziņā un vada tevi visu atlikušo mūžu.

Pacenties atcerēties, ko runāja tavi vecāki par savām algām, bagātību, par to, kā vajag plānot savu ģimenes budžetu. Kādus notikumus, saistībā ar naudu, tu atceries vislabāk? Piemēram, varbūt kaimiņu puikas brauca ar riteni, bet tev tāda nebija? Ko tu juti šajā brīdī? Kā tas varēja iespaidot tavu šī brīža rīcību? Piemēram, ja tavs tēvs visu naudu nospēlēja azartspēlēs, tad tu pat noguldījumu banka vari uzskatīt par kaut ko līdzīgu gājienam uz kazino un tas ir normāli. Profesionāļi apgalvo, ja cilvēks saprot no kurienes ir cēlušies aizspriedumi, tad daudz vieglāk ir strādāt pie to pārvērtēšanas.

Jauna attieksme pret naudu var izmainīt visu

Tātad, tavas attiecības ar naudu, īstenībā, esi veidojis ne jau tu pats. Ja tu to esi sapratis, tad nākamais solis ir izanalizēt un izmainīt savas pārliecības, tagad tām vajag atspoguļot tieši tavas vērtības, bet nevis tās, kuras tu esi saņēmis mantojumā no saviem vecākiem. Mainīt savu uzvedību nenozīmē visu laiku sevi bremzēt, tas nozīmē, ka vajag tikt skaidrībā, kur slēpjas problēma un atbrīvoties no tās uz visiem laikiem.

Likumi Acteku impērijā

Šīs civilizācijas rakstiskās liecības tika sistemātiski iznīcinātas, tempļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet cilvēki – zobenu un muskešu draudiem, pārliecināti pieņemt Kristietību. Eiropiešu invāzija un svešu tradīciju uzspiešana norisinājās strauji un vardarbīgi, aiz sevis atstājot senās impērijas gruvešus, no kuriem arheologi cenšas salikt kopā šīs kultūras vēsturi. Cik daudz zināšanu ir saglabājies par Acteku lietotajiem likumiem?

Acteku valsts veidojās apkārt tās galvaspilsētai Tenočtitlānai (hurtiglån), tagadējai Mehiko pilsētai, kurā tie apmetās ap 14. gadsimtu pirms mūsu ēras. Acteku uzplaukuma zelta laikmets beidzās ap mūsu ēras 1200. gadu. Civilizāciju pilnībā pakļāva spāņu konkistadori Hernana Korteza vadībā, 1521. gadā. Šie iebrucēji apgalvoja, ka iekarotie cilvēki ir bijuši bezdievīgi mežoņi, kas izcēlušies ar nežēlību un nekārtību. Tomēr mūsdienās ir zināms, ka Acteku impērijā tika stingri sekots likumiem.

Acteku vārds taisnīgumam bija tlamelahuacachinaliztli, kas burtiski tulkojās kā taisna līnija, vai taisnot netaisnību. Kamēr lielākā autoritāte pār acteku likteņiem piederēja dieviem, valdnieku un augstmaņu nodrošināto likumu kontekstā, reliģijai bija mazāka ietekme kā Senajā Grieķijā un Ēģiptē.

Acteku impēriju valdīja imperators, bet daudzās pilsētvalstis, kuras sauca par altepetl, valdīja vietējas valdības ar, par tlatoani sauktiem, valdniekiem priekšgalā. Galvaspilsētas tlatoani valdīja arī pār visu impēriju. Tādēļ impērijā lietotie likumu krājumi atšķīrās dažādās pilsētvalstīs, tomēr tie bija caurmērā līdzīgi. Acteku likumdošana bija ļoti sarežģīta un, tās mērķis bija uzturēt kārtību un paklausību valstij. Šos likumus diktēja valdnieku lēmumi un sabiedrībā piekoptās tradīcijas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē. Tika piekopts precedents līdzīgas prāvās pieņemt līdzīgus lēmumus, balstoties uz to, ka tā ir darīts jau iepriekš.

Vardarbīgās spāņu okupācijas rezultātā, likumu krājumi tika ļaunprātīgi iznīcināti, vai arī atstāti satrūdēt mitrajā gaisā un vienaldzībā. Vairums no līdz mūsdienām saglabātās informācijas nāk no spāņu liecībām, no kurām labākās atstājuši neitrālākie pētnieki. Šajos rakstos spāņu pētnieki aprakstīja dažādus acteku dzīves aspektus, tostarp arī to paražas un likumus. No šīm liecībām ir zināms, ka actekiem bija sēžu tiesas (Teccalli), apelācijas tiesas (Tlacxitlan) un augstākās tiesas (Cihuacoatl). Senie acteki, kurus neapmierināja sēžu tiesas, varēja vērsties apelācijas tiesās, savukārt visi apelācijas tiesu lēmumi tika izskatīti augstākajā tiesā – lån penge trods rki. Apsūdzētie tika izsaukti tiesas priekšā, kur tiem tika dota iespēja konfrontēt savu apsūdzētāju, un aizstāvēt sevi. Acteku sabiedrībā nebija advokātu un, pilsoņi paši veidoja savu aizstāvību vai apsūdzību, piesaistot atbalstam savus ģimenes locekļus vai draugus.

Par nopietnākajiem noziegumiem tika uzskatītas slepkavības, ražas zādzība un atrašanās publikā dzērumā. Pēdējā izņēmumi bija dzeršana festivālu laikā, vai ja iereibušais bija vecāks par 70 gadiem. Gadījumos, kuros tika piespriests nāves sods, cietušais vai tā ģimene, varēja piedot noziedzniekam. Šādos gadījumos nāves spriedums tika atcelts, bet notiesātais uz mūžu kļuva par cietušā ģimenes vergu.

Salīdzinot ar citām senajām civilizācijām, sievietes bija visai vienlīdzīgas vīriešiem. No tām sagaidīja tradicionālus sieviešu pienākumus kā mājokļa uzturēšanu un bērnu audzināšanu, bet tām varēja piederēt nekustamais īpašums un tām pienācās tāda pati daļa vecāku mantojuma kā to brāļiem.

Senās Grieķijas likumi

Tiek plaši uzskatīts, ka tieši uz Senās Grieķijas legālās sistēmas balsto mūsdienu tiesiskuma sistēmām. Kas tieši ir seno grieķu veiksmīgās jurisprudences sistēmas pamatā?

Starp 1200. un 600. gadu p.m.ē. Senajā Grieķijā nebija oficiālu likumu. Šim laikam posmam tipiski bija, ka iedzīvotāji paši savām rokām sprieda pār saviem pāridarītājiem, atkarībā no katra iespējām un taisnīguma izpratnes, kas nereti beidzās ar asins izliešanu. Šādā vidē valdīja atriebības un zobs pret zobu princips, slepkavības upura ģimenei nogalinot sava tuvinieka nāvē aizdomās turēto. Tā kā Senā Grieķija sastāvēja no vairākām pilsētvalstīm, nebija viena valdnieka, kas valdītu pāri visām grieķu zemēm, tā vietā katrai provincei bija savi vietējie valdnieki. Aristotelis tās iedalīja četrās kategorijās: monarhijās, oligarhātos, tirānijās un demokrātijās.

Monarhijas, tāpat kā mūsdienās, bija zemes, kurās valdīja karaļi. Vēlīnajā bronzas laikmetā visām grieķu pilsētvalstīm bija karaļi, bet pēc Mikēnijas piļu iznīcināšanas 13. gadsimtā pirms mūsu ēras, šāda iekārta zaudēja savu popularitāti. Turpmākajos gadsimtos izplatījās oligarhijas, kurās aristokrāti valdīja pār nabadzīgajiem ar savas bagātības palīdzību. Ap 8. gadsimtu pirms mūsu ēras, vairākus oligarhus, ar nabadzīgo šķiru palīdzību, gāza tirāni. Šajā periodā, precīzāk 621. gadā p.m.ē., tirāns Drako izstrādāja pirmo Senās Grieķijas likumu kodeksu un кредит онлайн. Drakoniskais likumu krājums tika uzskatīts par ļoti bargu, bet bija visai veiksmīgs. Vēlāk valdnieks Solons papildināja šo likumu krājumu. 510. gadā p.m.ē. Atēnas radīja pirmo demokrātisko valdību, kas drīz kļuva par populārāko valdīšanas veidu visā Grieķijā. Grieķu demokrātijā likumus pieņēma balsojot, tomēr balsstiesības nepienācās visiem. Sievietes, vergi, bērni un ārzemnieki, ieskaitot citu Grieķijas pilsētvalstu pilsoņus, nedrīkstēja balsot.

Apsūdzības, gan kriminālās graphai, gan civilās dikai, varēja izvirzīt katrs pilsonis. Izplatīti noziegumi Senajā Grieķijā bija slepkavības, zādzības un uzbrukumi. Līdzīgi kā senos ēģiptiešus, grieķus no noziegumiem visvairāk atturēja bailes no dienu soda. Grieķi bija pārliecināti, ka likumu pārkāpšana sadusmo dievus, kuri dusmās uzsūtīs tiem un to ģimenēm nelaimi. Valdīja uzskats, ka par īpaši smagu noziegumu, dievu sods līs pāri visai pilsētai.

Vīriešu pasargātie noziegumi visbiežāk tika sodīti naudas sodiem, nevis miesas sodiem. Turpretī noziegušās sievietes un vergi tika sodīti fiziski, ar pēršanu vai nomētāšanu akmeņiem. Ekstrēms šādas bardzības piemērs ir sods, kāds tika paredzēts sievietēm, kuras pārkāpa aizliegumu skatīties Olimpiskās Spēles. Saskaņā ar Senās Grieķijas likumiem, par šādu pārkāpumu pienācās iegrūšana dziļā aizā. Turpretī vīriešiem piespriežamo sodu bardzība bija atkarīga no pastrādātā pārkāpuma nozīmības. Zagļiem bija jāatmaksā upurim divkāršā vērtībā, slepkavas un nolaupītāji tika sodīti ar nežēlīgiem nāves sodiem. Cietumsodu vietā grieķi sodīja vainīgo ar pilsonības atņemšanu un izraidīšanu no pilsētvalsts.

Atēniešu likumi neparedzēja nozīmīgu sieviešu lomu sabiedrībā. Politiski tās uztvēra tāpat kā vergus, tā kā tām bija liegtas balsstiesības un citas demokrātiskās procesijas. Katrā to dzīves posmā, grieķu sievietes kontrolēja viņu ģimeņu vīrieši. No pilsētvalstīm dzīvojošajām sievietēm tika sagaidīta mājas darbu veikšana un, vēlams vīriešu dzimuma, bērnu laišana pasaulē un audzināšana. Dažas sievietes vadīja nelielus veikalus un, pretēji sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, tirgojās ar tādām precēm kā smaržas, vilna un garšaugi.

Hammurapi likumu krājums

Babilonijas karalis Hammurapi (plašāka informācija pieejama creditorapido247), kas valdīja no 1792. līdz 1750. gadam p.m.ē., likumu krājums ir ne tikai senākais likumu krājums, kāds mūsdienās ir zināms, bet arī senākais ievērojama garuma teksts, kādu valodniekiem ir izdevies atšifrēt. Likumu krājums valdīja augošās Babilonijas Impērijas iedzīvotāju dzīves dažādus aspektus. Senā Babilonija izveidojās Divupes, Tigras un Eifratas satekas, reģionā, bet Hammurapi nāves brīdī, tā jau pletās gandrīz visas mūsdienu Irākas teritorijas platumā.

Likumu krājumā ir gandrīz 300 likumi, kuros atrunāti tādi subjekti kā slepkavība, uzbrukums, šķiršanās, parāds adoptācija, tirgoņa uzcenojums, lauksaimniecības prakse un alus brūvēšanas jautājumi. Likumkrājums tika uzdrukāts uz 2.25 metru augsta, melna diorīta staba, kas mūsdienās izstādīts Luvrā, Parīzē. 20. gadsimta sākumā, Žaka DeMorgana vadītā arheologu grupa šo stabu atrada Susā, mūsdienu Irānā. Zinātnieki uzskata, ka stabu uz Susu atrada elamiešu valdnieks, kas vēlāk daļu iegravēto likumu izdzēsa un papildināja to ar saviem ierakstiem. Sākotnēji, Hammurapi būtu izstādījis likumu stabu Sipārā, mūsdienu Irākā, visticamāk kādā ievērojamā templī, vai citā babiloniešiem nozīmīgā vietā. Pēc Hammurapi nāves, viņa likumu krājums kļuva par klasiku seno laiku pasaulē. Senie skolotāji un zināšanu glabātāji to pārrakstīja uz māla plāksnītēm, kādu vēlākie atrastie piemēri datējas ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras, gandrīz tūkstošgadi pēc Hammurapi nāves.

Katra likuma pārkāpšana bija jāpierāda tiesā, kuras noslēgumā tika nolasīts likumkrājumam atbilstošs spriedums. Spriedumi patiešām bija skarbi. Nepilno 300 likumu krājumā vairāk, kā 30 pārkāpumus paredzēts sodīt ar nāvi, ieskaitot piļu un tempļu īpašumu zādzības un bēgoša verga slēpšanas gadījumā. Tāpat piespriestie sodi nebija vienlīdzīgi visiem, bet stipri atkarājās no pārkāpēja sociālā statusa. Sodi sekoja principam: Aci pret aci, tikai, ja abi iesaistītie bija līdzīgas sociālās šķiras. Piemēram, ja Babilonijas augstākās šķiras pārstāvja darbību dēļ zemnieks zaudēja redzi, tad pāridarītājam cietošo vajadzēja atlīdzināt ar mārciņu sudraba. Turpretī, ja zemākās šķiras pārstāvis iecirta pļauku kādam no sabiedrības elites, viņu sagaidīja sešdesmit, publiski izpildīti, pātagas cirtieni. Arī sievietes ne vienmēr varēja sagaidīt vienlīdzīgu attieksmi. Likumkrājums paredzēja, ka sievietēm bija jāslīcinās upē, ja uz tām krita pat nepierādāmas neuzticības ēna, lai glābtu vīra godu. Jāsaka, ka likumkrājums atsevišķās instancēs aizsargāja sieviešu intereses, paredzot pabalstus sievām, kuru vīri krituši kaujā vai saņemti gūstā.

Likumi paredzēja sodus ne tikai apsūdzētajiem, bet arī apsūdzētājiem, gadījumā, ja tiem tiesā neizdotos pierādīt pirmo vainu. Piemēram, pirms kādu apsūdzēt slepkavībā, bija jānodrošinās ar neapgāžamiem pierādījumiem, jo likumkrājums paredzēja nāves sodu apsūdzības piestādītājam, reizēs, kad tam nav izdevies pierādīt apsūdzētā nodarījumu. Pēc iespējas, Hammurapi pats lēma tiesu spriedumus, bet, valdnieka prombūtnes vai aizņemtības gadījumos, šī funkcija tika uzticēta tiesnešiem. Loģiski, ka paša Hammurapi spriedums (prestamos rapidos online) bija galīgs un nepārsūdzams, bet, ja tika nolemts, ka kāds no viņu aizstājošajiem tiesnešiem lēmis netaisnīgi, tad tam bija divpadsmitkārtīgi jāatmaksā piespriestais sods.

Vēsturnieki uzskata, ka likumu stabs, kas tiek glabāts Luvrā, diez vai ir bijis pilnīgs likumprojekts modernā izpratnē. Tajā netiek atrunāti visas strīdīgās situācijas, kādas būtu aktuālas Senās Babilonijas sabiedrībā.

Senās Ķīnas likumi

Mūsdienu Ķīnas legālajā sistēmā vēl joprojām atspoguļojas vairākas šīs zemes vēsturiskās kultūras ietekme, kurā dziļi iesakņojušās konfūcisma un daoisma filozofija. Jau kopš pagājušās ēras 11. gadsimta, Ķīnas likumi ir pakāpeniski attīstījušies un tikuši papildināti.

Pamatlikumi, kas saglabājušies cauri lielākajai daļai šīs zemes senās pagātnes, ir savu vecāku cienīšana un padevība valstij. Pārējie likumi laika gaitā ir daudz mainījušies atkarībā no daudzo imperatoru uzskatiem par taisnīgumu. Senajā Ķīnā likumu skaidrošana bija manderīnu, kā sauca svarīgus ierēdņus, pienākums un tie divreiz mēnesī rīkoja šim mērķim paredzētas sapulces. Konfūcijs un viņa ideju turpinātājs Mencijs, laika posmā no sestā līdz trešajam gadsimtam pirms mūsu ēras, izstrādāja džentelmeņa uzvedības kodeksu, kurā tika atrunātas labas manieres, pienācīgi žesti, apģērbi un citas pieklājības normas. Konfūcisms attīstījās morāla haosa laikā, kad kopējas vērtības tika plaši nicinātas un korumpētā valdība bija zaudējusi tautas uzticību. Konfūcijs redzēja cilvēka ideālu, kā ieturētu, bezbailīgu, savaldīgu, kompetentu un brīvu no vardarbības un vulgārisma impulsiem. Konfūcijs uzskatīja, ka lielākais uzsvars jāliek uz prevenciju, atalgojot likumiem paklausīgos un kārtīgos līdzcilvēkus ar cieņu, tā vietā, lai no noziegumu pastrādāšanas atturētu ar pārmērīgi skarbiem sodiem, kas viņa prātā tikai iedrošināja noziedzniekus izvairīties soda. Konfūcisms mācīja, ka sabiedrībai būtu jābūt organizētai un hierarhiskai attiecībās starp pārāko un zemāko pusi kā valdnieku subjektu, vecāku un bērnu, sieviešu un vīriešu attiecībās.

Tomēr pāris gadsimtus pēc Konfūcija nāves, bargā un tirāniskā imperatora Ši Hung Di valdīšanas laikā, tika izstrādāta par legālismu vai faija saukto likumu sistēma. Kuras pamatā bija neparasti nežēlīgi sodi par likumu pārkāpšanu, kādiem, pretēji Konfūcija prevencijas principam, bija jāattur ķīniešus no likuma pārkāpšanas ar soda baiļu palīdzību. Imperators Ši Hung Di reiz ir teicis: Tikai gudrs valdnieks spēj piespriest skarbus sodus arī par maznozīmīgiem noziegumiem. Ja tautieši redzēs, cik nežēlīgi tiek sodīti sīkie noziedznieki, viņu iztēle pati tiem izstāstīs, kāds liktenis sagaida smaga ļaunuma darītājus. Legālisma izpratnē cilvēks savā būtībā bija ļauns un savtīgs un to savaldīt bija iespējams tikai ar drakoniskiem likumiem un bargiem sodiem par to pārkāpšanu. Par mazāk nozīmīgiem pārkāpumiem pienācās publiska pazemošana, kauna zīmju uztetovēšana uz sejas, bet par smagākajiem tika piespriesti kropļošanas vai nāves sodi.

Atšķirībā no daudzām citām senajām civilizācijām, Senajā Ķīnā tiesnesis patstāvīgi veica publisku izmeklēšanu, tā vietā, lai pierādījumu sniegšanu uzticētu advokātiem un prokuroriem.

Senajā Ķīnā sievietes nedrīkstēja strādāt un atradās tēvu, vīru un dēlu pakļautībā. No sievietēm sagaidīja mājas darbu pildīšanu un bērnu audzināšanu. Līdz ar zemo sieviešu sociālo statusu, valsts neizrādīja nekādas pūles tās izglītot. Sieviešu tiesības Senajā Ķīnā bija ļoti ierobežotas, valdot uzskatam, ka tās nav spējīgas būt tikpat gudras kā vīrieši un nekad nevarēs sniegt sabiedrībai nekādu nozīmīgu intelektuālu labu, tādēļ sieviešu izglītībā ieguldītie līdzekļi būtu vien izšķērdība. Sievām ar likumi bija stingri noteikts būt uzticīgām saviem vīriem, kuri tikmēr varēja pieņemt vairākas sievas, ja vien spēja tās uzturēt un uzskatīja, ka no esošajām nesanāks labas mātes.

Senās Indijas likumi

Senās Indijas likumi tika veidoti, sekojot šīs zemes tradīcijām un reliģiozajiem uzskatiem. Pirmās Indijas likumdošanas liecības nāk vēl no vēdu laikiem, bet tiek pieļauts, ka kāda likumu sistēma darbojusies jau bronzas laikmetā un Indas upes ielejas civilizācijā. Indijā ir senas likumu kā filozofisko un reliģisko uzskatu atspulga tradīcijas. Vēdas, Upanišadas un citi hindu reliģiskie teksti, kopā ar indiešu filozofiskajām skolām, un, vēlāk, Džainismu un Budismu, bija auglīga likumu augsne. Sekulārie Indijas likumi plaši variēja starp reģioniem un to valdniekiem. Civilo un kriminālo tiesu sistēmas bija būtiskas valdošo dinastiju varas sastāvdaļas. Lieliskas tiesu sistēmas bija Maurju un Mugālu valdniekiem, kuras vairākos aspektos atgādināja mūsdienu Indijā piekopto civillikuma shēmu.

Vārds hindu sākotnēji nesa etnisku nozīmi, nevis reliģisku. Persieši un Grieķi par hindiem sauca etnisko cilvēku grupu, kas dzīvoja tā laika Indijā un, 13. gadsimtā, šo vārdu izmantoja, lai atšķirtu tā laika musulmaņu un indiešu karalistes. Tagadējo, reliģisko kontekstu vārds ieguva, 19. gadsimtā, kad Indijā valdīja briti, lai atšķirtu Kristietību un vietējo reliģiju un kultūru.

Klasiskais Hindu likums iekļauj plašās, no Vēdu tradīcijām cēlušos, likumu tradīcijas, kas, zināmā mērā, tika piekoptas līdz 1772. gadam, kad briti pārņēma likumdevēju funkcijas savās rokās. Lai saprastu Klasiskos Hindu likumu, tas jāsalīdzina ar modernajiem likumiem. Mūsdienu demokrātijās, likumus izdod tautas ievēlēti pārstāvji, bet to izpildi nodrošina attiecīgas valsts struktūras. Likumdevēji raksta likumus vadoties pēc noteiktas morālo vērtību shēmas, politikas, vēstures, sabiedrības un citiem avotiem. Lai arī, atšķirībā no modernajiem likumiem, Hindu likumus lielā mērā ietekmēja reliģija, tie bija stipri decentralizēti un spēcīgi atšķīrās no reģiona uz reģionu, ņemot vērā milzīgo Indijas kultūras daudzveidību.

Vārds Dharma Sanskritā nozīmē pareizību, pienākumu un likumu. Dharma ir plašāka nozīmē ne kā tā, kādu mēs piešķiram mūsdienu likumiem. Dharma sastāv gan no legāliem, gan reliģiskiem pienākumiem. Tajā nav atrunāti tikai likumi un tiesas sēžu procesi, bet arī plašs spektrs cilvēcīgu aktivitāšu kā rituālā attīrīšanās, personiskā higiēna un apģērbs. Dharma nodrošināja hindus ar kopējām vadlīnijām, kādām jāseko dzīves laikā. Sanskrita rakstus, kurā šie personiskie pienākumi sarakstīti, sauc par Dharmashastra, kas hindu valodā nozīmē taisnīguma dzīsla vai stīga. Ir simtiem biezu Dharmashastra krājumu. Paši svarīgākie ir Apastamba, Gautama, Baudhayana un Vaisistha, tie visi nāk no dažādām Indijas malām un ir sarakstīti laika posmā no sestā līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras. Nav īstas skaidrības, vai pie katra eksemplāra strādājis tikai viens autors, vai tādu grupa. Dharmashastra krājumi atšķiras formātā un struktūrā, un tie parasti ir rakstīti vārsmas formā.

Indijā ir arī ievērojama Islāma likuma vēsturiska ietekme. Pirmie musulmaņi Indijā apmetās mūsu ēras septītā gadsimta sākumā. Vēlāk, arābu tirgoņi ieradās Malabāras krastā, Indijas dienvidos. Arī turku inovācija veicināja Islāmu likumu un tradīciju izplatību vairākos Indijas reģionos. Mugālu impērijas zelta laikmetā 16. gadsimta vidū, daļa mūsdienu Indijas atradās zem Mugālu likumu sistēmas, kuras pamatā bija Islāma likumi.

Likums Senajā Romā

Romas likumi attīstījušies vairāk, kā tūkstoš gadu garas jurisprudences gaitā, no Divpadsmit Tabulu krājuma 439. gadā pirms mūsu ēras līdz imperatora Justiāna Corpus Juris Civilis mūsu ēras 529. gadā. Tie kalpoja par kontinentālās Eiropas valstu, daudzas no kurām bija Romas Impērijas kolonijas, likumdošanas pamatu.

Statūti, plebiscīti, senatoru lēmumi, paražas, imperatoru, maģistru vai citu augsti stāvošu ierēdņu edikti visi varēja kalpot par Romas likumu pieņemšanas pamatu. Uzskata, ka pirmie Romas likumi bija Divpadsmit Tabulu krājums. Tabulas nenodrošināja pilnīgu un saskaņotu visu noteikumu vai legālo risinājumu sistēmu visiem iespējamajiem Romas sabiedrības gadījumiem, bet ieteikumus kā būtu jāmaina jau pastāvošie tradicionālie likumi. Tomēr šie ieteikumi nepārklāja visu likuma spektru, tā lielākajai daļai atrunājot civilās procedūras.

No 8. gadsimta p.m.ē. līdz Divpadsmit Tabulu krājumam, romiešu civillikums, kas attiecās tikai uz Impērijas pilsoņiem, bija neattīstīts, pilns formālisma, simbolisma un konservatīvisma, tāpat tas atradās stiprā reliģijas ietekmē. Vēlāk, ap mūsu ēras 286. gadu, kas bija Senās Romas republikāņu periods, tika izdots Lex Aquilia statūts, kas tiek plaši uztverts kā mūsdienu cietušo kompensācijas piedzīšanas likumu. Viens no ievērojamākajiem republikāņu ēras juristiem bija Kvintus Mucius Scevola, kas sarakstīja daudzsējumu traktējumus visiem šī likuma aspektiem.

Republikāņu ērā, līdz Romas tiesu sistēmas birokratizācijai, tiesneši, par kādiem varēja kļūt tikai Romas vīriešu kārtas pilsoņi, bija civilpersonas. Abām pusēm bija kopīgi jāizvēlas tiesnesi, izvēloties to no sava saraksta, ko sauca album idicum. Ja sarakstā neizdevās atrast tiesnesi, kas apmierinātu abas puses, sēdei tika nozīmēts pēdējais saraksta tiesnesis. Vēlāk, pēc birokratizācijas, vairumā civilo un kriminālo tiesu sprieda judekss vai sabiedrībā cienītām personām. Judekss, kopā ar padomniekiem, klausījās juristu argumentos, izskatīja pierādījumus un nolasīja spriedumu.

Senās Romas likumi izskatīja visus iespējamos pārkāpumus, sākot no imperatora atentāta un beidzot ar Tibras upes piesārņošanu. Romas likumi balstījās uz pieciem pamatprincipiem: ikviens atrodas likuma pakļautībā, likumiem jābūt publiski zināmiem, jauni likumi ir racionāli jāizstrādā no vecajiem, sabiedrībai ir jāredz, ka likumi darbojas un visiem jābūt vienlīdzīgiem likuma priekšā. Izplatītākie noziegumi Romā bija laupīšana, zagšana, vergu bēgšana, krāpšana, ļaunprātīga dedzināšana, sacelšanās un slepkavības. Romas pilsēta bija steigas pilna un cieši apdzīvota. Pilsētā dzīvoja gan bagāti romiešu aristokrāti, gan nabadzīgi pilsoņi un vergi. Šādi, izteikta bagātības un nabadzības kontrasta, apstākļi radīja ļoti daudzveidīgu sabiedrību, kurā veidojās socioloģiski un ekonomiski konflikti. Vairums Romas noziegumu tika pastrādāti mantkārības nolūkā.

Noziegumu sodu nolūks bija atturēt iedzīvotājus no likumpārkāpumiem, nevis kā korektīvi līdzekļi. Noziegušos romiešus varēja sodīt ar naudas sodiem, ieslodzījumu, īpašuma konfiskāciju, pilsonības atņemšanu, padzīšanu, spaidu darbiem vai nāvi. Sodu bardzību ietekmēja arī sociālais statuss un vai tie bija vīrieši, sievietes vai vergi. Līdzīgi kā modernajā pasaulē, vērā tika ņemti tādi faktori kā iepriekšējs nodoms, provokācijas, recidīvisms, atrašanās reibumā. Par maznozīmīgākajiem pārkāpumiem sodīja ar pēršanu, naudas sodiem un konfiskāciju, bet smagākajos noziegumos par vainīgiem atzītiem romiešiem draudēja spiedu dalība gladiatoru cīņās un nežēlīgi nāves sodi.

Muļķīgi likumi

Ja ļaujat savam ēzelim gulēt vannā, uz jums dīvaini skatīsies. Bet, ja ēzeli šādi izguldīsiet atrodoties Arizonā, saskaņā ar šī ASV štata 1924. gadā pieņemto likumu, būsiet noziedznieks. Tuksnešainā Arizona nav vienīgā Amerikas pavalsts, kur mūsdienās ir spēkā novecojuši vai gluži vienkārši dīvaini likumi.

Aļaskā ir aizliegts atrasties alkohola reibumā, atrodoties bārā. Sakarā ar šo likumu, jau iereibusi persona nedrīkst ierasties bārā, lai turpinātu lietot grādīgos dzērienus. Neizprotami un nežēlīgi? Noteikti! Novecojis likums, kas vairs netiek ievērots? Diemžēl, nē – Aļaskas policija turpina sodīt par šādu likuma pārkāpumu.

Domāju, katram ir kāds draugs, kurš aizrāda par pareizu izrunu un gramatiku. Arkanzasā pareizu štata nosaukuma izrunu aizstāv likums. Apkarojamās problēmas sakne ir tāda, ka, izrunājot šī štata nosaukumu vairākos Amerikas dienvidu reģionu akcentos, tas skan kā Arkanzāv, nevis Arkanzas, kā būtu pareizi, runājot vietējā akcentā. Šī nepareizā izruna vietējos tracina tik stipri, ka viņi ir lēmuši ārstēt kļūdaino izrunu vienkārši, piespriežot naudas sodus.

Reizēm tiek pieņemti likumi, kuru dīvainība slēpjas tajā, ka tie ir par pašsaprotamām normām, vai tādām, kuras ir tikpat kā neiespējami pārkāpt, pat tad, ja apzināti censtos. Tieši tāds likums ir pieņemts Čiko pilsētā Kalifornijā, kur kodolieroču pielietošana oficiāli ir atzīta par noziegumu, kas sodāms ar naudas sodu 500 dolāru apmērā. Tā kā pat pēc neliela kodolieroča detonācijas no mazās dienvidu pilsētiņas pāri paliktu tikai atmiņas, nav īsti skaidrs, kur šā likuma pārkāpējam būtu jāvēršas, lai samaksātu soda naudu.

Kad 1948. gadā Konektikutas varas iestādes bija bezspēcīgas, savos centienos, apsūdzēt divus gurķu tirgotājus, kuru piedāvātā produkcija neapmierināja to klientus, dēļ caurumiem šo dārzeņu kvalitātes standartos, tika pieņemts jauns likums, kurš uz visiem laikiem atrisināja gurķu kvalitātes standartu problēmu šajā štatā. Turpmāk, Konektikutas štata robežā, atļauts tirgot tikai tādus gurķus, kuri, tos metot pret cietu virsmu, atlec atpakaļ, nevis pielīp pie tās. Praktiski.

Frenčlikspringsas municipalitāte, Indianas štatā, visu melno kaķu īpašniekiem, katrā piektdienā, kas iekrīt 13. datumā, ir jāuzstāda brīdinoša ierīce – zvaniņš uz savu mīluļu kakliem, lai māņticīgākie pilsētas iedzīvotāji tiktu brīdināti, ja melnītis grasās šķērsot ielu. Šis likums tika pieņemts 1939. gadā, kā līdzeklis pret mentālo slogu, kādu Frenčlikspringsā dzīvojošie izjūtot melno kaķu dēļ, katrā melnajā piektdienā.

Līdz šai dienai, pirms ieņemt valsts ierēdņa vai ievēlētas amatpersonas amatu Kentuki štatā, publiskajiem darboņiem ir ar zvērestu jāapliecina, ka tie nav cīnījušies dueļos ar nāvējošiem ieročiem, vai arī pildījuši sekundanta pienākumus citu personu dueļos.

Strādāt svētdienās Dienvidkarolīnā vēl joprojām aizliedz likums. Tas ir labi tiem, kuriem patīk svētdienās izklaidēties, tomēr cits likums regulē arī to, kādas izklaides ir atļautas. Šajā dienā, Dienvidkarolīnas štatā, ir aizliegts arī dejot.

Aizstāvot sava štata iemītnieku tiesības, Vašingtonas likumdevēji nav aizmirsuši nevienu, ieskaitot sniega cilvēkus. 1991. gadā, tika pieņemts likums, kas aizliedz seskvoču malu medniecību. Likuma pamatā ir uzskats, ka, tā kā nav nekādu vērā ņemamu un neapgāžamu pierādījumu lielpēža eksistencei, ja šāds dzīvnieks tiešām eksistē, tad to rindas pilnīgi noteikti ir pietiekoši retas, lai tam piešķirtu aizsargājamas sugas statusu.